Šodien, braucot ar riteni no konservatorijas, sāka normāli gāzt. Varēju jau izvilkt iegādāto lietusmēteli no somas, bet kaut kā negribējās. Tā kā mūzikai telefonā esmu iestatījusi nejaušības principu, kārtējo reizi nejaušība izrādījās skaista sakritība un sāk skanēt Shine Right Through , izmirkusi braucu, smagas somas, neiespējami noturēt riteni taisni, mazliet pat slīd - jebkurš normāls cilvēks sāktu lamāties.
Bet nē..
Smaidīju līdz ausīm. Pateicībā par skaisto varavīksni un silto vēju, par riteni, kurš labi ripo, par kājām, kuras šo riteni darbina, par smagajām somām pilnām ar pārtiku, par naudu, par ko šo pārtiku iegādāties.. vārdu sakot, par visu.
Kaut kas taču nav īsti vairs kārtībā:)