Carpe · Diem

Ja cilvēks godprātīgi strādā, viņš ir pelnījis normāli dzīvot, vai ne tā?
Ja cilvēks visu mūžu ir maksājis nodokļus un uzturējis iekārtu (PSRS vai LV, starpība ir tikai tiem, kuri grib atrast pēdējo idiotiskāko attaisnojumu, ka PSRS nav LV), viņš ir pelnījis vecumdienas nevis sagrabējušos sabiedriskajos transportos, bet ceļojot pa pasauli un izbaudot brīvo laiku, vai ne tā?
Latvijas valsts vadītāji,
VAI
NE
TĀ?

Biju domājusi spēlēt J.Ivanova variācijas mi minorā - nu ļoti, ļoti patīk. Biju jau visu sagatavojusi, ar notīm gāju uz ieskaiti un pēkšņi saprotu, ka manā vietā pie klavierēm sēž Domskolas klav.nodaļas vadītāja un dusmīgi prasa - nu, cik tad garš tev tas skaņdarbs, hmm, izskatās daudz par garu.. Tad viņa sāk spēlēt, blakus flīģelim parādās Merila Strīpa, kurai šis skaņdarbs jādiriģē, bet, saprotams, diriģēt viņa nemāk, un diezin vai viņa ir pazīstama ar latviešu mūziku vai kādreiz dzīvē ir to dzirdējusi. Tāpēc, Merila, cik izteiksmīgi mācēdama, mētājas ar rokām, atdarinot diriģēšanu, bet tēlus mūzikā atklāt izdodas, žesti ir atbilstoši un viņa taču galu galā ir sakarīga aktrise-tēlu meistare. Tas viss notiek RPIVAs aktu zālē.

Tāds bija mans neatkārtojamais sapnis šonakt.

Es zinu, ka man ir grēks vispār par kaut ko sūdzēties. Bet lieta tāda, ka nevaru pat izteikt, cik ļoti man brīžiem viss kaitina. Aprobežotība, stulbums, izglītības papīra piemērotība mistkastei, neziņa par to, kur, kā nākotnē būt, neskaidrība par Erasmus, kā savienot to visu ar manu tuvāko cilvēku...
AIII.
Tāpat es tik ļoti ilgojos pēc maksimāli profesionālas vides. Nevis LV raksturīgās provincialitātes (nu re, atkal!), bet vides, kur Mūzika nav pašmērķis vai intrigu vērpšanas klubiņš.
Vai es varu teikt - jūs man esat apnikuši?
Jā, varu.
Bet.. ko tas maina.

Vienlaicīgi ir atkal tik daudz pozitīvu domu, parādījusies kaut kāda mistiska ticība sev, vairākas eksistenciālas apjēgas par savu atbildību šajā pasaulē, par dzīvību kā lielāko vērtību, utt., utt. - arī to varētu turpināt un turpināt.
Visu šo var raksturot, īsinot, lai nebūtu jāizsakās galēji rupji:
HVZ!
HVZ, kas ir,
kas būs,
bet skaidrs, kas bija. Jo tas, kas tu esi ir tikai un vienīgi rezultāts tam, kas tu esi bijis.

Da nu, kādas tur negatīvās emocijas, ka ir kaut kas TIK SKAISTS ... un ir tonnām tikpat daudz skaistā.
Jāpiebilst gan, ka pārsvarā pagātnē.

Piedzimu par vēlu, nokavēju labu mūziku.