Es zinu, ka man ir grēks vispār par kaut ko sūdzēties. Bet lieta tāda, ka nevaru pat izteikt, cik ļoti man brīžiem viss kaitina. Aprobežotība, stulbums, izglītības papīra piemērotība mistkastei, neziņa par to, kur, kā nākotnē būt, neskaidrība par Erasmus, kā savienot to visu ar manu tuvāko cilvēku...
AIII.
Tāpat es tik ļoti ilgojos pēc maksimāli profesionālas vides. Nevis LV raksturīgās provincialitātes (nu re, atkal!), bet vides, kur Mūzika nav pašmērķis vai intrigu vērpšanas klubiņš.
Vai es varu teikt - jūs man esat apnikuši?
Jā, varu.
Bet.. ko tas maina.
AIII.
Tāpat es tik ļoti ilgojos pēc maksimāli profesionālas vides. Nevis LV raksturīgās provincialitātes (nu re, atkal!), bet vides, kur Mūzika nav pašmērķis vai intrigu vērpšanas klubiņš.
Vai es varu teikt - jūs man esat apnikuši?
Jā, varu.
Bet.. ko tas maina.
Vienlaicīgi ir atkal tik daudz pozitīvu domu, parādījusies kaut kāda mistiska ticība sev, vairākas eksistenciālas apjēgas par savu atbildību šajā pasaulē, par dzīvību kā lielāko vērtību, utt., utt. - arī to varētu turpināt un turpināt.
Visu šo var raksturot, īsinot, lai nebūtu jāizsakās galēji rupji:
HVZ!
HVZ, kas ir,
kas būs,
bet skaidrs, kas bija. Jo tas, kas tu esi ir tikai un vienīgi rezultāts tam, kas tu esi bijis.