Biju domājusi spēlēt J.Ivanova variācijas mi minorā - nu ļoti, ļoti patīk. Biju jau visu sagatavojusi, ar notīm gāju uz ieskaiti un pēkšņi saprotu, ka manā vietā pie klavierēm sēž Domskolas klav.nodaļas vadītāja un dusmīgi prasa - nu, cik tad garš tev tas skaņdarbs, hmm, izskatās daudz par garu.. Tad viņa sāk spēlēt, blakus flīģelim parādās Merila Strīpa, kurai šis skaņdarbs jādiriģē, bet, saprotams, diriģēt viņa nemāk, un diezin vai viņa ir pazīstama ar latviešu mūziku vai kādreiz dzīvē ir to dzirdējusi. Tāpēc, Merila, cik izteiksmīgi mācēdama, mētājas ar rokām, atdarinot diriģēšanu, bet tēlus mūzikā atklāt izdodas, žesti ir atbilstoši un viņa taču galu galā ir sakarīga aktrise-tēlu meistare. Tas viss notiek RPIVAs aktu zālē.
Tāds bija mans neatkārtojamais sapnis šonakt.