Carpe · Diem

Man jau šķiet, ka šīs valsts dziesmiņa drīz būs pavisam nodziedāta. Ja 21. gadsimtā, tipa "Eiropā" (bet reāli trešās pasaules valstī) var būt situācija, ka cilvēks visu mūžu godīgi strādājis, pensijā saņem grašus, jautā ministriem, kā lai nomaksā rēķinus, bet tie atbild - "Turpiniet godprātīgi maksāt, citādi būs tiesu darbi!", MAN viss agrākais sentiments pret LV, cerība, ka te kaut kas mainīsies un mana dzīve te būs labklājīga, šķiet vienkārši smieklīgs. Atbraucu no Austrijas, bet tagad izmisīgi ceru uz otru iespēju ielekt vilcienā uz normālāku dzīvi (protams, nezinot, kā šis vilciens būs aprīkots, bet vienkārši lecot. taču galamērķis ir nevis izmirušas Latgales sādžas, bet, piemēram, Schwarzwalde) vai vismaz uz iespēju kaut uz brīdi izrauties.
Jā, ir cilvēki, kuri izsitās arī šeit, un malači, un varbūt pat ne visi caur radu būšanām vai dzīvodami uz mantojuma, BET vispārējā diagnoze ir skaidra: te nekā nebūs. Ir jādod valstij, bet tad lai valsts arī cilvēcīgi atdod atpakaļ.
Var te strādāt visu mūžu, darbs būs, pedagoga darbu vēl pakaļ metīs (darbs konkrētais, samaksa vēl konkrētāka, un galvenais, ka "ar lielām karjeras izaugsmes iespējām un perspektīvām - strādāt 46. vidusskolā, pēc tam varbūt 47.! - jā, LV izpratnē tās tiešām ir perspektīvas), var strādāt da-jebko, BET tas viss atdursies pret sasistu sili vecumdienās. Es nesaku, ka nodzīvošu līdz pensijai, taču apziņa, ka tavi nodokļi (normālās valstīs tie, protams, ir ar progresīvo sistēmu) aiziet nevis, lai uzturētu slimus, nevienam nevajadzīgus ierēdņus, bet normāli ieripo tavā drošā pensijas fondā vai veselības apdrošināšanā,
šī apziņa tomēr IR vajadzīga.

Life is the greatest journey in the universe.
Stop worrying and start living.

Kad ir ziema, domāju par vienu vakaru maigā maijā, mēnesgaišu un smaržotu vakaru, kad sirds sāp, sāp aiz laimes un tīksmē trīc ik zieda pakars.. un tad pienāk pusnakts dziļa, zilāks debess kļūst un zvīļāks, un tu kļūsti kādai sirdij aizvien tuvāks, aizvien mīļāks, un tu kļūsti kādai sirdij mīļāks,
aizvien
mīļāks.

Mediņa mūzika rīt būs ar mani, to es zinu. Arī Forē un Rossini būs.
Tā jau allažiņ ir, ka - kad tev ir viens, tu gribi ko citu, kad ir ziema - gribi maiju, kad ir tveicīgs jūlijs, gribi "In the bleak mid-winter", tāpat arī ar dzīvi - 13 gadus esi bijis vienā vietā, sapratis, ka gribi ko citu (tu negribi, tev tikai uz to mirkli šķiet, ka gribi. bet manus uzskatus par vides un apkārtējo cilvēku maiņas absolūto nepieciešamību vēl neviens nav atcēlis). Esi citā vietā, būtībā, bedrē, uz kuru pats esi tiecies, un saproti, ka gribi no tās ārā (un šoreiz tā nešķiet, šoreiz tā vienkārši ir). Un par to nu es esmu pilnīgi pārliecināta. Ir jātiek ārā.
Viss uz labu. Neko nenožēloju. Nebūtu bedres, nezinātu, kas ir saule.