Kad ir ziema, domāju par vienu vakaru maigā maijā, mēnesgaišu un smaržotu vakaru, kad sirds sāp, sāp aiz laimes un tīksmē trīc ik zieda pakars.. un tad pienāk pusnakts dziļa, zilāks debess kļūst un zvīļāks, un tu kļūsti kādai sirdij aizvien tuvāks, aizvien mīļāks, un tu kļūsti kādai sirdij mīļāks,
aizvien
mīļāks.
aizvien
mīļāks.
Mediņa mūzika rīt būs ar mani, to es zinu. Arī Forē un Rossini būs.
Tā jau allažiņ ir, ka - kad tev ir viens, tu gribi ko citu, kad ir ziema - gribi maiju, kad ir tveicīgs jūlijs, gribi "In the bleak mid-winter", tāpat arī ar dzīvi - 13 gadus esi bijis vienā vietā, sapratis, ka gribi ko citu (tu negribi, tev tikai uz to mirkli šķiet, ka gribi. bet manus uzskatus par vides un apkārtējo cilvēku maiņas absolūto nepieciešamību vēl neviens nav atcēlis). Esi citā vietā, būtībā, bedrē, uz kuru pats esi tiecies, un saproti, ka gribi no tās ārā (un šoreiz tā nešķiet, šoreiz tā vienkārši ir). Un par to nu es esmu pilnīgi pārliecināta. Ir jātiek ārā.
Viss uz labu. Neko nenožēloju. Nebūtu bedres, nezinātu, kas ir saule.