Ir ļoti daudzi cilvēki, kuri ir bijuši ĻOTI tuvu tam, lai aizietu apskatīties, kā ir otrā pusē, bet iznākuši laukā. Viņos visos ir milzu pateicība par to, ka neizdevās. Padomā par tuviniekiem un neizmērojamo mīlestību, kas jūsu starpā valda. Tā to nav pelnījusi. Visas sāpes vienā brīdī pāriet – arī pat, ja tā neliekas. Bet pāriet. Un dzīvi VAR dzīvot citādāk, cilvēks ir brīvs.

(Reply to this) (Thread)

Manā ģimenē ir citādāk. Es jūtos nevis vienkārši ignorēta, bet "excluded".

Ko darīt tad?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ģimene nav viss. Vienā brīdī ir jālaiž viņi vaļā – vēl jo vairāk, ja ģimene ir sačakarēta – Visums nekur nav noteicis, ka katram būs jauka un mīloša ģimene. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc tavas eksistences jēga vai vērtība krītas, gluži vienkārsi ir vairāk izaicinājumu, kuri, starp citu, var veidot arī ļoti spēcīgu personību.

Tu kļūsti pats par savu ģimeni un veido sev apkārt tādu cilvēku loku, kuri ir līdzīgi domājoši un līdzīgās vērtībās balstīti. Tu atbildi par savu dzīvību, drošību un emocionālo veselību – tu, nevis citi. Bērnība ir cauri, sākas labākais, neatkarīgākais laiks dzīvē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iespējams, 34 gadi ir tas vecums, kad ģimene ir cita stāvokļa konstatējums.

(Reply to this) (Parent)

Ak tad visas sāpes vienmēr pāriet. Speak for yourself. Katram savas sāpes un tikai katrs pats zina, cik un kā viņam sāp. Bet pāriet, jā, dzīvs neviens ilgāk par gadiem +/-120 nav palicis.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Katrs pats zina, protams, bet ir tāds sāpju līmenis, kurš ir ar laiku mazināms. Ir problēmas, kuras ir risināmas.

(Reply to this) (Parent)