ar kājām zemē un degunu mākoņos

Rudens klusums laukos ir fantastisks. Kad aizslauki savā dzirdes uztverē prom tālas mašīnas, kaimiņu suņus un strazdu konferenci, tad ir milzīgs, dziļš un nebeidzams klusums. Piesalis pilns ar nakts sarmu. Tam piestāv tikai krītošu lapu skaņa.

Nu cerams, ka murgi, no kuriem tu pamosties murminot "akdievsakdievsakdievsakdievs", ir tā slavenā zemapziņas tīrīšanās... vai vienkārši pilnmēness.

Biju uz "Peldošajiem, ceļojošajiem" II. Ja taisa turpinājumus, turklāt vēl dažādos teātros ar dažādiem aktieru sastāviem, tad gribi negribi izlien uz āru salīdzinājuma velniņš. Izrāde kā tāda laikam patika labāk JRT, taču Dailē ir daži vienkārši fantastiski aktierdarbi. Laikam ir grūti iedomāties labāku Ļoļečku par Ilzes Ķuzules ar skropstām klapējošo un skulpturālās pozās stāvošo būtni. Arī Ģirta Ķestera "plivināšanās" bija fantastiska. Un nenormāls prieks par klavierēm, kuras palikušas arī Dailē:).
Tiesa nebeidzu sev uzdot jautājumu, ko no tā vispār saprata cilvēks, kurš nav redzējis pirmo daļu?

Ja tu cilvēks pēc n-gadiem atkal esi nolēmis ieklīst šajā žurnālā, tad problēma nr.1 ir atcerēties savu lietotājvārdu...
Nācās pētīt dažu cibiņu (kurus gan es atceros lieliski) profilus, lai pēkšņi nāktu atklāsme - lūk, lūk ir mans lietotājvārds, lūk esmu es!!!!!!!!! parole jau pēc tam tāds nieks vien bija...

Ar lielu interesi iepētīju diena.lv blogeru pasākuma bildes - gandrīz visi PR cilvēki no visdažādākā spektra sab.attiecību aģentūrām, kurus pazīstu (un es nebūt nepazīstu daudz), bija tur. Secinājumi uzprasās paši - gribat mīļie kāda cilvēka nepieķemētās, personīgās domas un sāpi palasīties. Nikā nebija - industrija jau ir priekšā un PR kampaņas griežas rūkdamas, "fee" tiek iekasētas...

Klusi klausos uz austiņām dziesmu par to, ka Dievs ir noguris mūs mīlēt, un skaidri dzirdu kā fonā kolēģi smejas, čīkstina krēslus un klapē pa klaviatūrām. Mazā iespēja vienlaikus būt divās realitātēs. Šonedēļ tās ir bijis papilnam un tas mani dara laimīgu. Priecīgas visiem.

palasījos un pilnīgi vai solidāri silti ap sirdi palika par to, cik daudz cilvēku apkārt vēl mocās ar VID deklarācijām autoratlīdzību sakarā. Cilvēk - tu neesi viens!

nežēlīgi gribas austeres un baltvīnu!

Trīs nedēļas Austrālijā ir pavadītas kā viens elpas vilciens un tagad tas liekas pat kaut kas nereāls, kas varbūt ir bijis, varbūt tikai nosapņots.
Visu nekad nevarēs uzrakstīt, bet mirkļi kurus nekad negribētos aizmirst ir baltvīns un austeres ostas krodziņā Sidnejā, lietus mežu neaptverami zaļās toņkārtas un ūdenskritumi, paradīzes pastkartiņām līdzīgā Zaļā sala pie Lielā barjerrifa, pilnmēness izgaismotais mežs ar dingo gaudošanu fonā, ugunskurs ar didžerīdū, aborigēns Džonijs un viņa bērna prieks par putniem, augiem un visu, kas ir apkārt, peldēšanās pie ūdenskritumiem, sarkanais tuksnesis, kurš liekas nekad nebeigsies un "sarkanais" ceļš.
Nebeidzams prieks un pārsteigums trīs nedēļu garumā. Ja nu ir kāda zeme, uz kuru es tagad esmu gatava aizskriet palēkdamās jebkurā diennakts laikā, tad tā ir Austrālija.

čemodāni sapakoti - var sākties ceļojums uz zemeslodes otru pusi.

Pēc vakar vakara dusmošanās, sāp labā roka! re kā viss dzīvē ir saistīts...

brrrrrr!!! pelēks, slapjš un auksts ir šis rīts. Viss - prom, prom, prom pie ķenguriem un krokodīļiem!

Tātad "Puspietura" Jaunajā Rīgas teātrī. Ir iznākusi izrāde no sērijas - "noskaties un aizmirsti". It kā jau nekā slikta, bet arī pilnīgi nekādas emocijas, domas vai ko citu neizraisošs gabals. Faktiski šo lugu var izvilkt tikai ļoti spēcīgi aktierdarbi... nu neizvilka.

Šis ir tas vakars, kad vajag viegli iedzert. Nedēļa, kurā it kā nekas būtisks nav noticis, nedēļa, kura ir bijusi ļoti smaga. Starp meiteni, kura blakus dzied kā enģelis, starp draugiem, no kuriem esi nedaudz sācis baidīties, starp darbiem, starp izstāstītu mākslas tirgu, starp vecām mīlestībām, kuras precas. Starp vieglu neizpratni un sadzijušām brūcēm, kuras labāk tomēr neaiztikt.

Sācies pēdējais - devītais, gads.

Balets "Anna Karēņina" un opera "Traviata". Abi labi. Bet tikmēr sirdī nemiers par visu, kas notiek un nenotiek.

a mnje letatj, a mnje letatj ohota!
un šodiena tam der!

Pēdējās dienās staigāju pa Juglu un sajūsminos par ziemu, tik skaistu, skaistu, skaistu. Tik ilgi nav bijis skaistas ziemas (vai arī es to gluži vienkārši neesmu pamanījusi).

Nedēļas nogale operas/baleta noskaņās. Sestdien pirmo reizi ievērtēju "ForumCinemas" piedāvājumu ar tiešraidēm no Ņujorkas. Masnē opera "Taisa" (latviskota gan neizprotamu iemeslu dēļ kā "Taīda") izrādījās ļoti skaista, melodiska un arī saturiski sakarīga. Turklāt reti iestudēta - nu ko varu sist sev uz pleca, ka esmu redzējusi;)
Svētdien balets "Bīstamie sakari" - ļoti izteiksmīga un iespaidīga horeogrāfija. LNO balets gan joprojām mokās ar patiešām augstas klases solistu trūkumu, bet vienalga patika.

un kurš man lika vakar to viskiju dzert?

Man jau labu laiku ir tāda "priekšsajūta". Sajūta, ka tūliņ kaut kas bruks, kaut kas mainīsies, radīsies kaut kas jauns vai cits. Sajūta, ka lielās pārmaiņas gluži vienkārši vibrē gaisā un ir gandrīz vai sataustāmas ar roku. Ir nedaudz bail, jo jaunā dzimšana ir saistīta ar sāpēm un ierastās, drošās, pazīstamās rutīnas laušanu, bet vienlaikus ir sajūta, ka tā, kā ir bijis līdz šim, tālāk vairs nav iespējams. Varbūt tikai sajūta...