Un tad šorīt izvilku Vilku uz olu kaujām, viņš paķēra vismelnāko melleņu olu, un momentā zaudēja. Trausla čaumala, bet bez tā, arī pati ola nebija cieti novārīta. Knapi lobāma. Arī manējā uzvarētāja bija vidū vēl koša. Es savu apēdu, Vilks nē. Bet es tik ļoti, ļoti sabēdājos, manas bēdas piepina visam milzīgi simbolisku nozīmi. Šī pavisam vienkāršā lieta, kas man izrādās neizdarāma. Šī nepārdomātā negatavība tur, kur tradicionāli ir spēks un spars. Bet galvenokārt jau šis neērtais trauslums, šķidrums, jēlums. Tā, ka pat rokā nevar saturēt. Tik ļoti šķita, ka tas ir uzreiz par mani, par mani un manu atrautību no pasaules. Es ļoti bēdājos par tām olām un nesapratu, ko ar tām iesākt.
Bet Lieldienas ir par līdzsvaru, par šūpošanos šurpu un turpu, un es nopirku doktordesu, tādu ļoti parastu doktordesu, nekā ētiska, nekā gurmāniska, un es sataisīju savas trauslās olas rasolā, rasolā ar kartupeļiem, burkāniem, zirņiem, gurķiem un pavisam parastu un šai pasaulei bezpaskaidrojumu skaidrībā piesietu doktordesu. Jūtos ļoti apmierināta. Un garšīgi arī.