Nu, kamoon, kāpēc atkal kaut kādas frommfreidu diagnozes, kas šķeļ cilvēka stāvokļus pieņemamos un nepieņemamos. Gribās ticēt, ka visveselīgāk ir vienkārši spēt tādas lietas nenobēdzināt un izlikties, ka nekas nav bijis, bet spēt paskatīties kā uz kļūdām. Mana ome bija spiesta viena pati rūpēties par savām māsām un brāļiem kara un nabadzības apstākļos (šis nav domāts aizkustinošs moments, drīzāk loģisks faktors, kas ietekmēja viņas attieksmi pret sev dārgajiem) un viņai tā situācija bija tāda pati kādam, kurš tikko, nezinu, vinnējis smagsvara boksa čempionātu, piedāvāt uzlauzties ar studentiem un cerēt, ka viņš neizraus tiem rokas. Bet, protams, interesanti. Mazliet trakāka viņas attieksme un es nebūtu uzradusies šai pasaulē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}