Un tā šī diena paiet uzņemšanas nodaļā, ar apsēju uz rokas apkārt nēsājas vīrs no Aizkraukles, kas atveda pirkstu baltā polietilēna maisiņā, viņš noiet garām man tieši tad, kad esmu izstāvējusi pirmo rindu un ēdu sviestmaizi (ar vistu. Kļūda, liela kļūda, ja vien neraugās no perspektīvas "cik tuvu veģetārismam es esmu"), man jau grūti paklepot, es ļoti nevēlos atkal satikt sviestmaizi. Vilks ir izturīgs mīļums, bet pacietībai lēnām zūdot, viņš iet pa brīdim ieraut mazliet no blašķes un kļūst arvien uzjautrinātāks par informatīvajiem plakātiem.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}