dzīvsudrablapsa

man šķiet, ka šeit ir kaut kas baigi neviennozīmīgs tajā visā. no vienas puses, protams, jārespektē dalībnieču pašu viedoklis, bet no otras puses var būt nedaudz diskutabli tas, cik informēts šis viedoklis ir - arī nemaz neapgalvojot, ka šīs sievietes kaut kādu iemeslu pēc nespēj pašas pieņemt adekvātus lēmumus.

tb, [sekos pārspīlēti salīdzinājumi domas ilustrēšanai] ja es būtu visu mūžu dzīvojusi neiedomājami necilvēcīgos apstākļos, piemēram, tumšā, sapelējušā pagrabā konstantā badā bez nekādām ērtībām, un vienīgie cilvēki, ko es satieku, būtu sveiciena vietā gāzuši pa galvu ar mietu, bet pēc tam kaut kādi ļaudis ar kamerām mani noliktu tikai daļēji necilvēcīgos apstākļos, piemēram, mazā dzīvoklī ar vēl desmit citiem cilvēkiem, kur ir ledusskapis, kurā vienmēr ir vismaz kečupa pudele un maizes šķēle, un neviens mani nesistu, tikai nedaudz par mani ieņirgtu un filmētu man zem svārkiem, turklāt stāstītu visādas ezotēriskas pasakas un vēl arī kaut ko tiešām jēdzīgu, man liktos, ka nav ko cepties, jo šitā ir tik daudz, daudz labāk, man ir labi un es esmu priecīga, šie cilvēki ir labdari un gaišie tēli. un no šādas perspektīvas jau ir arī. bet vai mediju satura standarti nebūtu jāceļ augstāk? tomēr - es pašu šovu pagaidām neesmu skatījusies, un varbūt MARTAs vēstulē minētie fakti ir neprecīzi (lai gan par sociālā darbinieka profesionālo ētiku un likumā atrunātajām normām par to, kādu informāciju drīkst publiski izplatīt gan šaubos, vai var strīdēties, jo konfidencialitāte ir paredzēta nevis ērtības labad, bet tāpēc, ka tas ir svarīgi, neatkarīgi no tā, vai klients piekrīt publiskošanai. manā izpratnē tas ir līdzīgi kā grēksūdzes noslēpums - ja es esmu mācītājs, es nevaru stāstīt tālāk cilvēka man atklāto, pat tad ne, ja pats cilvēks iet kādam labprāt par to pēc tam stāstīt), varbūt tiešām nav tur nekādas ekspluatēšanas.