dzīvsudrablapsa

jā, tas arī likās lieki. bet vairāk aizķēra tas elements, ka kāds jau turpat blakus visu laiku ir/bija, bet tā vietā, lai teiktu, klau, paga, palīdzēšu, vai vismaz - uzmanies, tas pakāpiens, atnāk tikai paglaudīt galviņu, kad viss jau sagāzies, jā, jā, es arī esmu šeit. pff.

un vēl es domāju par laiku pēc un pirms. par to, vai tā māte nonāca tur, kur nonāca, tāpēc, ka iepriekš biju bijusi principā tai pašā kaudze-par-lielu situācijā. un par to, kā pēc pieciem, desmit gadiem būs rajai, vai viņa atradīs veidu kā izrauties.