Tue, Mar. 31st, 2015, 03:25 pm

Drausmīgi stulba sajūta, kad rosinošs joks, kas nemaz nebija domāts uz kāda cita rēķina, izvēršas par pamatu virknei aizvainojumu. Muļķīgi tajā visā iesaistīties, bet, arī neko nesakot, sajūta, it kā es sēdētu savā slepenajā stūrītī un nu tikai aprunātu citus.
Nu labi, man neko no šī visa nevajag. Tikai gandrīz vai žēl, ka aktivizējoties pavasarim un sajūtai, ka man patīk cilvēki, jāsecina, ka labāk ne ar vienu nerunāt ne par ko.