Ievēroju daudz pozitīvi karantīnas blakņu. Tempa palēnināśanās, rūpīgāka interese par katru ielā satikto, pēkšņi labestības žesti palīdzēt līdzcilvēkiem. Atturēšanās no jaunu drēbju pirkšanas, māju pārkārtošana, neiešana uz tirgu pēc gaļas. Es domāju, ka viens no simpātiskākajiem scenārijiem, raugoties tālākā nākotnē, būtu koronmēnešana ieviešana katru gadu individuālās psihes un planētas veselībai. Mēs ik gadu pieminētu to, kā vienojāmies mazliet apstāties, pārlasītu Dekameronu un izspēlētu sociālās pašizolācijas rituālus. Būtu dziesmas no balkoniem un bērnības fotogrāfijas, bezmaksas operas un Adobes produkti, Ļevs Manovičs teiktu uzrunu digitālajai tautai.
Ar laiku, protams, tā kļūtu par kārtējo tradīciju bez skaidras jēgas, mūsu karstgalvji mazbērni pārgrieztu acis par to, ka atkal biznesam jāiebremzē Koronas dienās. Bet tradīcija ir tradīcija, un negribīgi viņi iemestu pēdējo lielo iepirkumu ratos paciņu tradicionālo svinību griķu, un ļautos šim mēnesim.

Tikmēr: nu jau velk uz diennakti budisma patērēšanā. Esmu sakārtojusi galvu, tagad mēğinu kārtot dzīvi, ja jūs zinātu, cik ļoti var aizpampt mana seja no raudāšanas, jūs priecātos, ka nav ar mani jātiekas.