Mājas pagalmā es slēdzu velosipēdu pie sētas, zem egles, ap kuru apvijies vīnstīgulājs, rudenī karājas koši sarkans zaļajos egles zaros. Velogroziņā bieži sabirst sarkanas un dzeltenas lapas, pa kādam čiekuram. Es tās neņemu laukā un braukāju ar visām, tikai savītušākās pa laikam izmetu. Ļoti priecājos par šīm mazajām veltēm no rudens vējiem. Pavisam pretēji man liek justies cilvēku izdarības. Šodien tā kāds bija izdomājis manā groziņā izmest ābola serdi. Citu dienu pie akadēmijas man bija atstāta bija tukša pudele no alkoholiskā koteilīša, kas, pie kam, nebija pavisam tukša, jo, ņemot to laukā, lai izmest, nolēju ar lipīgu šļuru gan velo, gan sevi. Tīra ļaunprātība. Tas ir vēl rupjāk nekā apčurāt sabiedriskās tualetes podu un, šķiet, prasa daudz mērķtiecīgāku pārliecību, ka tavas īslaicīgās ērtības ir būtiskākas par otra turpmāko laiku un viņa labo omu. Jūs esat nekrietni cilvēki, jūs būtu labāki vīnstīgulāji un koki.