un, kad šodien esmu beigusi sarunu ar rozi, skatos sarakstā, un atklāju, ka no podniekiem uz rīgu transports neiet līdz pat vakaram, arī no podniekiem uz ādažiem ne. tad roze ļoti laipni mani piedāvā aizvest līdz ādažiem ar auto. iekāpjam mašīnā, jābrauc aptuveni 10 min. pusceļā kaut kas sāk klabēt, grabēt un klaudzēt, it kā akmeņi mētātos zem pārsega. apstājamies un... vairs iedarbināt nevar. mašīna, no kalna ripojot, ir nobraukusi galīgi pretējā ceļa pusē un, lielākam transportam braucot, varētu iziet nelāgi. kamēr roze paņem manu telefonu un zvana ansim (spriežam, ka mēģināsim mašīnu aizstumt atpakaļ tos pāris kilometrus vai vismaz kaut kur), es paceļu roku garāmbraucošajam auto.
un te neliela atkāpe. šķiet, jau cibā minēju, ka vasarā reiz sanāca ļoti īpatnēja sarakste ar vienu čali, kuram mans numurs nez kādēļ bija saglabājies pie kāda ģimenes drauga kontakta. viņš man piezvanīja "sveiki, rihard, te edgars". es teicu, ka laikam būs kļūda. viņš man atrakstīja, ka ļoti savādi, jo tiešām mans nr pierakstīts, kā viņam tas būs gadījies. prasīju - vai tu gadījumā neesi cibas edgars (domājot src), uz ko viņš izbrīnījās vēl vairāk un jautāja, kā es zinot, ka viņš ir cibā. beigās mēs sazīmējāmies kā patiešām pazīstami (caur piču), lai gan tā numura lieta palika tāda nesaprotama.
nu, un tātad, stāvot nekurienes vidū starp ādažiem un podniekiem, es paceļu roku, lai apturētu pirmo garāmbraucošo mašīnu, un kas gan tajā sēž pie stūres? tas pats cibas un savādo numuru edgars ar draudzeni, kuri kā reizi dodas uz rīgu. aizbraucām pēc anša, tad aizvilkām mazo rozes auto uz servisu un beigās egdars ar draudzeni mani atveda uz rīgu.
nez, kāda būs mūsu nākamā sastapšanās, nosmējāmies.