Vēl mājās pārbraucot, jaka smaržoja pēc Gintiņa odekolona, ar ko viņš bija netaupīgi iesmaržojies. Bet sēžot ar viņu paģītī un klausoties stāstu par lekšanu pa logu no viena dzīvokļa otrā, spriedzes dēļ gribējās spiest acis ciet, pat ja tās jau bija aizsietas.
Cilvēkam, kurš ļoti labi prata pastāstīt savu stāstu, arī bija visnoteiktākais satvēriens, vedot mani apsēsties savā dzīvoklī. Un durvju atsperu skaņa un kaķu čuru smirdoņa atgādināja krustmātes māsas dzīvokli ciemā bērnībā.
Biju gaidījusi vairāk stāstu par Purvciemu un mājas apdzīvošanu, lai gan tas arī mazliet parādījās - man trāpījās absolūti lielisks stāsts par suni, ko visi apkārtnē pazinuši un kas ar trolejbusiem braukājis uz centru. Sākumā traucēja ātrā lasīšana, un liekas, ka profesionāli aktieri, iespējams, liktu vairākiem stāstiem izklausīties "autentiskāk". Kopumā patika spēles sajūta, esot tumsā ar pavadoni, un likās, ka cilvēku neredzēšana arī ļauj viņu pieredzes kaut kā vispārināt - atcerējos maņu teātri, kur mani šūpuļtīklā glaudīja ar spalvu un ausī skaitīja dzejoli, un tas veicināja siltas jūtas pret visiem cilvēkiem.
Cilvēkam, kurš ļoti labi prata pastāstīt savu stāstu, arī bija visnoteiktākais satvēriens, vedot mani apsēsties savā dzīvoklī. Un durvju atsperu skaņa un kaķu čuru smirdoņa atgādināja krustmātes māsas dzīvokli ciemā bērnībā.
Biju gaidījusi vairāk stāstu par Purvciemu un mājas apdzīvošanu, lai gan tas arī mazliet parādījās - man trāpījās absolūti lielisks stāsts par suni, ko visi apkārtnē pazinuši un kas ar trolejbusiem braukājis uz centru. Sākumā traucēja ātrā lasīšana, un liekas, ka profesionāli aktieri, iespējams, liktu vairākiem stāstiem izklausīties "autentiskāk". Kopumā patika spēles sajūta, esot tumsā ar pavadoni, un likās, ka cilvēku neredzēšana arī ļauj viņu pieredzes kaut kā vispārināt - atcerējos maņu teātri, kur mani šūpuļtīklā glaudīja ar spalvu un ausī skaitīja dzejoli, un tas veicināja siltas jūtas pret visiem cilvēkiem.