Pirms dažām dienām pa ceļam no darba ziemeļos ciemos bija iebraucis paziņa T. Mēs pastaigājām apkārt pa centru, viņš uz kuģa paspēlēja garmošku, kopā sēdējām kanālmalā. Kad neilgi pēc satikšanās viņš sāka runāt sūdu (par saviem pieņēmumiem, ka meditācijas centri saņem slepeno naudu, lai zombētu cilvēkus; ka cilvēki tetovējas un dur pīrsingus, jo viņiem kaut kas nav kārtībā ar pašapziņu, u.c.), guvu apstiprinājumu tam, ka ne vienmēr vajag runāt par dzīvi ar cilvēkiem, ar kuriem man patīk kopā dejot un klausīties garmoškas. Pēc kāda laika (mūžības) gan, kad jau vairākas minūtes nebiju teikusi ne vārda, gulēju zālē novērsusies un pielikusi acīm priekšā plaukstu, viņš tomēr pajautāja, vai vajadzētu mainīt sarunas tematu. Pirms tam *negribēju būt rupja,* bet nu vismaz varēju atbildēt apstiprinoši un pateikt, ka saruna mani ļoti nogurdina. Visa diena diezgan nogurdināja, nemitīga runāšana un nacionālais romantisms. To gan ļoti atsvēra brauciens uz Vakarbuļļiem peldēties - T. spēlēja garmošku un es un M. pludmalē tumsā dejojām. Kopumā pēc viņa apciemojuma domāju par brīvību nedomāt par to, ka manām darbībām un interesēm kāds pašpārliecinātā veidā varētu piekarināt savas nozīmes, kuras es tajās neielieku un arī negribu redzēt. Šajā ziņā pārsvarā jūtos diezgan brīvi, bet ir nepatīkami apzināties brīžus, kad darbības un izvēles veidojas kā reakcijas uz agresiju, nevis balstās "tīrākā" gribā. Kā braucot ar riteni nekad nepalaist mašīnu, jo uz ielas kopumā nejūties droši. |