tikko bija sajūta kā pazaudējot laulības gredzenu kādas 2 stundas patiešām domāju, ka esmu palaidusi kaut kur gaurata ūdenī vai uzkalna zālē skolas gredzenu, bet tikai līdz brīdim kad atgriezos mājās un viš stāvēja uz plaukta kā vienmēr, kad jūtu sagurumu un spiedību no rotām tomēr patīkami par to, cik viegli samierināties ar tādiem zudumiem uztveru to kā lietu apmaiņu - kkas nāk, kkas aiziet 1 brīdi minos minos un atsapūtos uz soliņa pieturā rasas vai robežnieki saulīte spīd sejā tieši, ričuks stāv blakus, ceļš, vējiņš, vakara saule - idillīgi labības lauki visur apkārt, sēžu un lupinu kaut kādus graudus sāku jau pat domāt, ka gredzens ir ziedojums dieviņiem, lai būtu tādi mirkļi, kā tas un lai viss būtu labi tikai 2 gadus vēl nēsāts, bet liekas kā vesela mūžība tāpat kā laulības gredzenam gribētos vietā kādu citu uzreiz |