jāsaka pēdējā laikā man tā latviešu pētīšana iekš JRT ir nedaudz apnikusi. Un vēl es tur esmu sācis par visu smieties, pat visās tajās vietās, kur zālei ir jāpieklust vai tajās kuras "bliež ar maigumu", no malas tas droši vien izskatās visai stulbi, bet es neko tur nevaru padarīt. Skatos sēž cilvēki nopietni, bet es vairs nopietni nevaru nosēdēt. Nezinu, kas ar mani noticis. Vai arī tad visu laiku es varētu klusēt.

Lai gan JRT stāsta brīnišķīgus stāstus un dara to ļoti labi. Tāpēc vakar biju uz Vectēvu un man patika.