|
|
|
Februāris 22., 2007
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) iekodeets | 09:59 - a man ir divas toxc(Ls1) atjaunošans kartes. man viņas nevajag. ko nu?
vakar atdevu grāmatu bibliotekā ar 2 mēnešu nokavēšanos, naudas sodu man nepiemēroja - tā īsti nesapratu kapēc, apburošs laikam esu, tāteikt ar harizmu, a varbūt vienkārši tik ļoti nabadzīgs izskatījos.
nav svarīgi.
arā bik zem -10 un ļautiņi čikst ka auksti. ņuņņas.
novērojams arī baigais slimošanas vilnis. es vēl turos.
šodien no cepļa izņemšu pārīti jaunu trauku, dikti interesēkas tur būs sanācis.
vēl.
saskāros ar spriedelējumiem par blogiem un blogeriem. un atkal bija vērojams ka ļautiņi cenšas to visu sabāzt vienā maisā. cenšas atrast vienotus rāmjus par to kas un ko raksta.
bija viedoklis ka blogs var kalpot kā pielikums cv. nav slikti. tu tik pucē un ņemies, trīsreiz pārlasi katru savu ierakstui, lai nav gramatisku kļūdu, centies būt asprātīgs tikai nedodievs jēls utt utjp. baigā ņemšanās man te sanāk, bet tā k-kā vieglāk domāt.
un sapratu.
man riebj ja viss ko nabaga cilvēciņš savā dzīvē dara ir tieši pakārtots - ko citi par mani padomās - beigās viss sanāk tik neīsts stīvs.
nabaga ļautiņi baidās būt vāji, baidās kļudīties, un ja kļudāds - baidās ka pieķers, baidās no pazemojuma, baidās ka pārpratīs vai nesapratīs. bvaidās vienā baltā gabalā un tad brīnas par stresas izraisītām depresijām.
un tad vēl tā sevis salīdzināšana, lūrēšanu citu cilvēku dzīves. skaudība vai pārākuma apziņa.
hmm atceros bija man tāds drugs Pēteris, viņš bija diezgan ārišķīgs un mazliet iedomīgs, bet kā cilvēks viņš bija labs.
tātad ejam pa ielu un pēters ierauga glaunu autiņu saka: "bļin, ja man būtu dahuja bābiņas, atčaju, šitādu paceltu."
es piepīju un novilku: "mmhmm.."
un tad atkal Pēters: "bļa, klausies kādu autiņu gribētu?"
"nez man k-kā pohuj, neesu p[ar to domājis, patreiz tiešuku man nav, naqudas nav, karoč vāģi ar nahuj nevajag, es tiko ļasaku pacēlu pa dvacāru.."
uz ko Pēters akal: "nu bet ja tev būtu tagad dahuja bābiņas?"
nu un tad es viņām par prieku paziņoju ka labrāt savā īpašumā iegūtu ļasaku kuram ir bremzes.
morāles šajās atmiņās laikam nav īsti un nevajag ar. vienkārši jauki pakavēties atmiņās par veciem laikiem. šitā pierakstot mazus ļkeksīšus sanāk pakavēties pie kāda notiuma ilgāk, sanāk pat izbaudīt. ikdienā ar atmiņām ir tā ka tās tiek noslāpētas ar tekošajām problēmām. reizēm kāda smarža, gaisma vai vārds izsauc īsu atmiņu uzplaiksnījumu. tas sanāk tāds spožs kā mazliet pārgaismots kadrs un tad tas pazūd uz ikdienas fona.
ja tā padomā tad laikam mazliet sāku saprast ļautiņus kas krāj fotogrāfijas no ikdienas, no tusiņiem. viņiem pārsvarā bildes kvalitātei nav nozīmes. tā ir iespēja mākslīgi stimulēt atmiņu uzplaiksnījumus, var pagremdēties nostaļģijā par seniem laikiem sev piemērotā brīdī. vakarā pie tējas, kādā pavisam brīvā brīvdien akad mājas paliek pavisam viens, bet ne darbā, skolā vai nedod dievs uz ielas aizsapņoties iepauzēt jo atmiņā atausis kas islts un patīkams...
|
Reply
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |