| Šreks 3 | 20. Jul 2007 @ 14:43 |
|---|
|
Господи, kakая же гадасть эта ваша заливная рыба! (c) |
| Mūžu dzīvo, mūžu mācies, ibio! | 20. Jul 2007 @ 08:49 |
|---|
|
Jei bogu nebūtu iedomājusies, ka ar dokumentu tulkošanu var rasties tāds gemorojs.
Man likās, ka es angļu valodu +/- zinu, bet ko iesākt ar Raimonda meitu, gunta dēlu un Elmāra meitu dzimšanas apliecībā? Apzvanot visus gudrākos radus, dabūju divas versijas - nerakstīt neko, vai rakstīt "ibn Raimonds". Izspriedu, ka britiem varētu nepatikt ibn. Turklāt personas kods man ir tikai no piecu gadu vecuma, apliecība izdota Latvijas PSR! Kašmaršovs!
Taču vakara nagla izrādījās laulības apliecība. Labi, visāda aktu reģistrācijas grāmata, laulības noslēgšana (laulība ir marriage, bet noslēgt laulību? conclude? enter into?) ir vienkārši mana nezināšana, bet ieraugot laulības vietu, man šermuļi pārskrēja pār kauliem.
Izmisumā sūtīju mammai īsziņu ar tekstu "Ja būtu zinājusi, ka tas būs kādreiz jātulko, mūžam nelaulātos Rīgas Sāpju Dievmātes Romas Katoļu baznīcā!". Uz ko viņa atbildēja ar zvanu, kurā histēriski smejoties centās izstāstīt, ka viņai liekas, ka man ir jāmeklē internetā kaut kāds starptautisks tulkojums, jo burtiski tulkojot es varu iebraukt auzās.
Mammai kā vienmēr ir taisnība. Es jau, protams, biju iztulkojus burtiski, paķerot pusi no sāpju bērna un otru pusi no dievmātes.
Šorīt atcerējos, ka Kolonnā smaržām līdzi man iedeva kaut kādu krēma samplīti. Tagad skatos un priecājos - anti-wrinkle cream. Un kur man viņu smērēt? (Molčaķ, gaspada, molčaķ!!!)
Vai nu viņi dala pretgrumbu krēmu pinīgi visiem, vai nu es esmu pārāk nekritiska pret sevi, vai nu dieviņš kolonnas pārdevēju ir nobučojis kur citur ne uz galvas.
Lūk!
Un tagad tie, kam uz darbu nav jāiet, pošas uz šreku :> |
| Par svētdienu. | 18. Jul 2007 @ 22:34 |
|---|
|
Ak, jā, aizmirsu atskaitīties par svētdienu.
Debilās bildes,līdz vieniem naktī ķidātās, diskā ierakstītas pārsortējās pēc sava prāta, jo 'edz, es nulles aizmirsu pielikt priekšā vien un divciparu numerācijai. Mana prezentācija izgāzās ar troksni.
Augstie viesi paņēma cienastiņā (vēl bez milzonīga arbūza) office space un little miss sunshine. Pirmā vienkārši nospēlēja pa visām manām rūdītas biroja žurkas stīgām, otrā pa pārējajām.
Un tagad es 100% zinu, ko es darīšu, kad būšu apnikusi darba devējam vai man viņš apriebsies - nočiepšu to nolāpīto faksu, kuram saņemšanas funkcija jau pusgadu kā nosprāgusi, bet nosūtīt var tikai gādīgi iestūķējot tajā katru lapiņu (kas ir ārkārtīgi patīkami audita laikā, kad visa dokumentācija grozās tikai caur faksu), un kādā nomalē piesmiešu. Vēl neesmu izlēmusi, vai sasitīšu to ar kādu mietu (beisbola nūja atkrīt latviskās mentalitātes dēļ), vai metodiski detaļu pa detaļai izjaukšu un sadedzināšu, mežonīgi lekdama ap ugunskuru dejojošā mākoņa deju.
( uzskates materiāls te! )
F@kin' A! |
|
Kuram nu jau trīs stundas kā ir sācies atvaļinājums?
( pareizā atbilde )
Dieniņas tik deviņas, bet plāniņi trejdeviņi - frizieris, trešais šreks, latgale, zobārsts, meņģele, kadaga, saulkrasti, dokumenti acca, tas viss triju bērnu pavadījumā. Laikam matu krāsošanu vajadzēja ieplānot atvaļinājuma beigās...
Un tagad - fiestāāāā!
 Skan: Tom Snare - [[Autosound.03] #03] Philosophie (original mix) |
| Misanthropy: the next level. | 15. Jul 2007 @ 21:52 |
|---|
|
Neieredzu katru, kurš brīvdienā uzdrošinās mani raustīt darba jautājumos.
Bez izņēmumiem. Turpmāk slēgšu ārā mobilo. Tas ir radīts MANĀM ērtībām.
Rakstiet vēstules.
Lasīšu pirmdien. |
| Atčot | 15. Jul 2007 @ 00:43 |
|---|
|
Rīt (šodien?) gaidāmi augsti viesi (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) fxp un semiole) un man pakrūtē iesmeldza pazīstamā kavēta dedlaina sajūta - bildes no Austrijas brauciena stāv kā stāvējušas "unsorted" mapē.
Tā nu es divas stundas ņēmos, kamēr sasortēju. Neto jebšu neizdzēsto bilžu skaits sastāda 256 gabalas!!! Un man jau tā likās, ka ar bumsis uz maiņām bildējām, - nekas daudz jau tur nesanāks. Nākamreiz jāņem viena kamera, dritvaimicīt. Ideālā gadījumā, jāpērk pa vienai pastkartītei katrā pilsētā.
***
Fonā skan dziesma manai paaudzei, cauri visām ausīm uz ausīm līdz manīm atnāca vecā, labā Endrjū "Phantom Of The Opera" un manu ķermeni cauršāva tirpas. Vai arī agonija. Man nav nekā personīga pret Fredi, bet nu kaut mazliet varētu šķirot, ko laist uz skatuves un ko ne. Kāpēc cilvēki savas vēlmes dziedāt nevar apmierināt tusiņos kaucot pie laptopa, bāros vai kā tamlīdzīgi? Man arī patīk dziedāt. Pat ļoti. Bet man pietika ar vienu izpildīšanās reizi uzņēmuma pasākumā zaļajā jaunībā (ja neskaitam singstar šaurā ģimenes lokā un tīri sportiskā nolūkā), lai man negribētos nekad to atkārtot. Turklāt DzMP reklāmklipiņā runāja kāds man nezināms puisis (iespējams kāds no talantu fabrikas produktiem?), kas kā liela prominence stāstīja, cik labs tas pasākums un viņš arī ar to esot sācis. Džeku, man prieks, ka tu ar to sāki, bet man nav ne jausmas, ar ko tu esi beidzis un kas tu tāds esi. Tādad nekur tālu neesi ticis.
***
Pirmo reizi savā neilgajā mūžā atceļu atvaļinājumu. Man gan ir čujs un ņuhs, ka man jamo akūti vajag, bet pēkšņi uzkritušais darbu blāķis draud mani nospiest kā pirmdiena darbasparu.
***
Pateicoties CSI man jau sāka likties, ka Las Vegasā policisti drīkst apskatīt notikumu vietas tikai ar kabatas lukturīšiem. Mazliet amizanti - skvads ar policistiem mājas īpašniekam parāda kratīšanas orderi, gāžas uz istabām un tad pa tumsu ar lukturīšiem meklē lietiskos pierādījumus. Pāris nedēļas atpakaļ ieejot telpā ieslēdza gaismu. Aš elpa aizcirtās, bet otrreiz gan viņi ne uz ko tādu nav parakstījušies. Kopumā gan cepuri nost - ar visiem lukturīšiem atradīs arī kur muša kakājusi. Gribētos gan viņus ielaist savā dzīvoklī kādu šķiedru pameklēt. Varētu fūru ar saviem maisiņiem dzīt uz ekspertīzēm. Bet tur viss gludi un mierīgi - ja šķiedra, tad svaiga un turklāt DNS apliecina, ka slepkavas mutautiņa. Lai vai ko man mācīja bioloģijā, tagad es zinu, ka DNS lāsītē vielas var diennaktīm stāvēt uz kādas virsmas, zem zemes vai ūdenī un neiznīkt. DNS tas ir spēks.
***
Un, ja reiz par seriāliem, tad mani nomoka tas, ka aktieri vazājas no seriāla uz seriālu. Hauss jau ir paspējis apārstēt gan Bauera sievu, gan Ninu Maiersu, gan vēl kaut ko, tik es aizmirsu ko. CSI ir viens tirliņš no (ja nemaldos) Victoria's secret, kur jams bija zils kā jūnija debess. Un tagad, CSI, viņš var būt kaut vai nekrofīls, tāpat es neko citu par gaišzilu ķiņķēziņu nespēju saskatīt. Un vēl, laikam tajā pašā CSI,baisais spečuks ir Maršals no How I Met. Interesanti jau, bet grūti skatīties.
Lūk. Bija vēl kaut kas, bet es aizmirsu.
Ā!!! Dabūju pirmo brāzienu par ātrumu. Pie pirmās reizes brīdinājums un sabiedrisks fuj. Ļaudis saka, ka man vairs nav dzīvību, tagad kā ķers, tā punkts un naudassods garantēts.Skan: Enrique Iglesias - [Do You Know ] |
|
Man, protams, būtu ko teikt par salidojumiem, laukiem un pastāvošo iekārtu, bet to visu var apvienot divos vārdos:
 Oma:  sleepy Skan: 021. Goo Goo Dolls - [City Of Angels #07] Iris [4:52] |
| Fish are friends not food | 4. Jul 2007 @ 12:30 |
|---|
|
Beidzot izspriedu ka jācīnās ar pusmūža krīzi un vakariem, kurus aizpilda Katja Puškarova, CSI un Oпера, un jāpāriet uz ko vēl nepiemērotāku. Svētdien 6:00 (SEŠOS NO RĪTA SVĒTDIENĀ!!!) aizlikāmies iekarot Daugavu. Sirmmāmuļa Daugava savukārt ieguva mūs ar reti pretīgiem laika apstākļiem.
Bet ar to vēl nebija gana. Vakar vakarā bija jāliekas uz vakara copi, jo mani pārņēma sajūta, ka šoreiz noteikti būs labāk. Var pat teikt, ka bija labāk. Lietus nelija, kamēr braucām turp, toties sāka to darīt tiko kā sākām riktēt laivu. Tādā mērenā pilinātājā, bez nekāda entuziasma braucām pēc manas desmitnieces. Lieki piebilst, ka man tā arī nekad nav izdevies izvilkt zaļsvārci, kuru likums ļautu likt uz pannas. Turklāt manā īpašumā esošais aprīkojums neko lielāku par divkilogramīgu līdakbērnu nemaz neļautu izvilkt. Bet tas viss pupu mizas. Katru reizi braucu ar domu, ka mans desmitkilogramīgais krokodīls mani gaida.
Ir jau diezgan neloģiska mums tā makšķerēšana - kamēr es svaidu smukāko (lasīt - spīdīgāko) kastē atrasto vizulīti, cienītais mētā vobleri, kas ir lielāks par manu vidējo statistisko lomu. Toties man vienmēr ir attaisnojums - tu jau mētā ar tādu troksni, ka kilometra rādiusā visa dzīva radība pamirst aiz šausmām.
Tā nu veidojās ideālais mūsu copes scenārijs - lietus pilina, vecais plunkšķina savus lopu izmēra voblerus un es purpinādama par idiotiem lietū plēšu zāles no upes dibena. Līdz idilli izjauca izsauciens - O! Rekur man desmitniece! Nu ko, īpaši nespringstot velku savu peldināmo ārā, lai pievērstos interesantākiem skatiem.
Vakara saviesīgā daļa sākās ar konferansjē kliedzienu - Bļin, toč desmitniece!
Īpaši laika pētīt, kā tas viss izskatās, man nebija, jo turpmākajās divās minūtēs cienītais pateica vairāk vārdu kā visas mūsu kopdzīves laikā kopā:
- Somas apakšā ir sveramā soma samērcē to!!! Nē, nevajag somu! Cimdus vajag, cimdus! Malējā kabatā cimdi! Nē, tikai kreiso cimdu! Nevajag cimdu - kameru, kameru velc ārā, fotografē! Kur bēgsi, nelien zem laivas! Bļin, aptīsies ap enkuru!!! Enkuru, enkuru velc ārā! Labo cimdu! Somu samērcēji? Nevajag somu, knaibles, knaibles!!!
Kamēr man apnika un es sāku burkšķēt. Ko man darīt ar vienlaicīgi izkliegtām piecām pretrunīgām pavēlēm?
Bildēs jau ierasts redzēt milzu zivis, bet, kad tu pār laivas malu ieraugi milzīgu spēcīgu muguru, žokli, kas tā vien alkst kaut kur iecirst savus asos zobus, tevi sāk pārņemt izmisums. Ja visās šausmenēs cilvēki bēg no ūdens monstriem, šauj un dur, lai no tiem atbrīvotos, tad kādēļ mēs cīnāmies, lai šito neskartu iedabūtu sveramajā somā?
Vienu brīdi laiva izskatījās tā, ka tur adatai nebūtu vietas, kur nokrist. Viens liels mučkulis ar diviem cilvēkiem, vienu zaļsvārci un nenormētu daudzumu makšķernieku devaisiem. Kamēr mēs braši cīnījāmies, lai dabūtu divpadsmitkilogramīgu zivi laivā, eholata, kura visu vakaru rātni ir rādījusi upes dziļumu un konstantu zivju skaitu,- nulle, izslēgusies. Man vienmēr ir licies, ka tā ierīce ir splašnaja pi@ģoš i provokacija. Vismazāk man patika fotografēšanas daļa. Kaut arī tas nozīmēja procesa beigu tuvumu, tagad visu spriedzi papildināja fakts, ka zivs ir laivā un gatava izārdīt visu tuvējo apkārtni ar savu spēcīgo asti. Jocīgā kārtā viņa to tomēr nedarīja un
nofotografējusies devās mājup. Manu žēlabaino "Vot tā, viņa ir beigta un nekur nepeld!" pavadīja astes cirtiens pa ūdeni un pilna seja šļakatām un prom bija. Tas esot pateicības sveiciens "Catch and release" faniem.
Un te nu, dāmas un kungi, divas no pārdesmit bildēm, kurās var kaut ko saprast. Pārējajās dominē auklas, kāti, rokas kājas un viss, ko ātrumā knipsējot varēja paķert laivas murskulī.
( te ) |
|
Šorīt 70km/h zonā pa kreiso joslu uz 40-50 ducināja mašīna ar to stulbo reklām-piramīd-piekabi. Lieki piebilst, ka pa labo ducināja rinda ar smago tehniku, kas katru rītu pārvietojas Jūrmalas virzienā.
Cerams, ka ar šo Bite ir sasniegusi savu stulbuma virsotni.
Kropļi. |
| Brīvdienas nav manas laimīgās dienas | 4. Jun 2007 @ 09:18 |
|---|
|
Šī būs tā vieta, kur es tagad pačīkstēšu.
Mašīna ar kondicionieri ir kruto, bet kur tagad likt to aizgājēja klepu?
Man sāp pilnīgi viss, man ir nelabi un es nevaru noturēt galvu virs galda līmeņa.
Fiziska pārslodze vai kaut kāds karstuma/saules dūriens, vai plaušu karsonis, hvz.
Bet ceturtais datums nekad nebūs tas, kad es varēšu pazvanīt bosam un pateikt, ka nebūšu.
Un varat mani apsveikt, ibo man ir izdevies saglabāt 3 gadus veca bērna naivumu. Aizgājām vakar uz šreku, kur man laipni piedāvāja biļetes uz nākamo piektdienu :D Tā rezultātā aizlikāmies uz Zoo, tāpat kā 90% galvaspilsētas krievu.
Rīgas Zoo viennozīmīgi spārda, zvēreļi tādi atkopušies un būri tīri un smuki. Tik tas karstums... un tie slāvi...
Vispār viss spārda, tikai es viena jūtu kaulainās vēso dvašu uz skausta :>Skan: 040. Enigma & Deep Forest - [Myth [Chorus Of Tribes] #03] Lo |
|
|
