Es dzīvoju pārāk "droši". Idejas vienmēr reālas, sapņiem vienmēr limiti. Nodarbojos ar kaut kādām dumībām tā vietā, lai pie kaut kā nopietni pastrādātu un kaut ko nopietnu izdarītu. Ir mūžīgs attaisnojums, ka man nav talanta, bet es neesmu strādājusi pie tā, lai tas talants rastos. Es tik pacietīgi gaidu, kad viss pats no sevis notiks, un notiek jau arī, bet man ir apnicis gaidīt un tas mani padara īgnu citreiz. Uz brīdi. Tik ilgu laiku prasa pat tik daudz, cik izdomāt, kas tas ir, kā man trūkst.