Man jau likās, ka esmu liela un stipra, bet viņš man nodemonstrēja, ka mana galva nav vēl vesala. Pēc tam nedēļu katru nakti murgoju, ka mēģinu viņam vēl par visu veco pravīt smadzenes, gaidot kādus nebūt paskaidrojumus. Bet skaidrs, ka saprotu, ka dzīvē nav vērts un cenšos izmēst tos mēslus cik vien ātri iepējams. Savukārt, viņš laikam ir pilnīgi galvā drātēts un man par pārsteigumu, tiešām uzskata sevi par cietēju un savā rīcībā neko nosodāmu nesaskata. Dzirdēju, ka esot pat paziņai sūdzējies cik grūti viņam esot, ka viņam esot šausmīga depresija, ka uz trankvilizatoriem vien dzīvojot. Duriks. Ārstēties lai iet.