Loģiski, ka esmu tā iesēdējusies un aizsērējusi, ka mani nekas vairs tā neizklaidē kā visādi derdzīgi sieviešu problēmu diskusiju portāli, jo, bez šaubām, ķiķināšana par viņu nespēju pašām atrisināt savās ģimenes problēmas, liek man justies viedai kā muhamedam. Tomēr es citreiz apskaužu tās sievietes par to vien, cik unikālas viņas jūtas. Nav jau tā, ka es neapzinātos, cik superforša un seksīga un interesanta es esmu vismaz kādai daļai no vīriešu populācijas, jo visi pēc kārtas vai visi uzreiz man arī nav nepieciešami, bet man tas tomēr šķiet bik par traku - uzskatīt uzticību par attiecību pašu galvenāko stūrakmeni un svēto grālu, un vislielāko grēku. "Ak, kāds briesmonis!!!", "Pamet viņu uzreiz, viņš nav tevis vērts!!!", "atļaut ko tādu ir zem tava goda!!!" un tamlīdzīgi padomi ir basic. Jo visā pasaulē esmu es viena pasaules naba, jo nav nevienas labākas par mani, jo, ja reiz viņš ar mani sasējās, pat uz svešu dekoltē vairs skatīties nedrīkst nekādā gadījumā blah blah blah. Kur tās sievietes rauj tik spēcīgu pārliecību par savu vērtību? Jo ilgāk ES dzīvoju attiecībās, jo absurdāka man šķiet mūžigās uzticības tēma. Man ir vienārši žēl, ka tagad MANIS dēļ, vīrietis ir ielikts krātiņā uz, kā tas šobrīd šķiet, visu mūžu. Bet viņam jau arī to nevar iestāstīt.

UPD. Oj, es nemaz nepieminu tadas "šausmas" kā divi cilvēki laimīgi brīvās attiecībās - izrādās, nekā slimāka attiecību pasaulē nav.