2006. gada 9. Novembris

• Telefons
• 2006. gada 9. Novembris , 14:15
• Uzmācās vēlme likvidēt savu telefonu. Ne privāto, bet publisko numuru.
  Jau kādu laiku neesmu nevienu zvanu saņēmis. Zvanu, lai parunātos.
  Senāk viss bija savādāk. Ne jau es, tas apkārt. Varat man teikt, ka esmu vajadzīgs, jā, esmu, tad, kad neviena cita nav, varbūt. Bet arī tad - lai palīdzētu, parasti.
  Jau kādu laiku neceru naktī pamosties no telefona zvana, kas vēstītu par vēlmi parunāties. Arī īsziņas ne. [Cik tad augstu ir jāvērtē pieklājība? Cik augstu tā jāceļ?]
  Miris pamestais telefons.
  Labi, atzīstos, ceru jau ceru. Ja necerētu, būtu jau atbrivojies no viņa. Reizēm gan apnīk palīdzēt. Nerunāju par psiholoģisko atbalstu, bet par to intelektuālo, zināšanu dalīšanu.
  Man jau nebūtu nekas pretīm, bet reizēm tas tiešām šķiet visai traģiski. Cik zemu gan viņi ies?
  Reizēm gribas, lai kaut kļūdās, sajauc numurus. Varbūt pat lai nezvana man, bet kādam citam. Lai atceras, varbūt. Kādu. Lai pazvana un parāda, ka spēj nebūt vienaldzīgi.
  Neticu vairs.
  Es jau neprasu daudz, tikai lai izdzīvotu. Varbūt tā pārāk virspusēji, bet man tā šobrīd šķiet.
  Dzīve bez uzmanības ir kā nāve bez kapa. Negribu.
• Mūzika: Nightwish - Swanheart
  Sajūta: saguris no dzīves
• 2 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Viss un nekas.
• 2006. gada 9. Novembris , 14:52
• Maigi pelēcīga migla atkal pārlaidusies pār manai vientuļajai mazajai pasaulītei. Nē, es necenšos runāt par makrokosmiem un mikrokosmiem, ne šoreiz.
  Mazās mājiņas jau atkal ietērptas miglas kleitās un frakās. Tas viss rada gana intresantas saūtas. Jā, labi, atzīstos, atkal(netīšām sanāk lietot šo vārdu ļoti bieži) nav ko teikt. Labi, ne tā, man ir ko teikt, bet nezinu, kaa.
  Vienkārši - tas laiks ir aizgājis. Pāri palikusi tikai migla, kas šeit parādās ar vien biežāk. Šķiet, cenšas mani sasildīt. Pasargāt. Kā jau reiz rakstīju, starp blakus esošajiem dvēseļu kanibāliem. Jā, skan smieklīgi, bet reizēm liekas arī gana precīzi.
  Nē, fovisma nebūs.
  Sajūta, ja redzētu sauli, viņa drebētu, nezinu, man tādas sajūtas.
  Varbūt pēdējā laikā esmu palicis pārāk nostaļģisks? Es jau nesaku, ka pirms tam bija labāk, bet gribas. Varbūt trūkst bērnības. Lai gan, brīžiem liekas, ka tāds pats paaudzies bērns vien esmu.
  Šķiet, ka pēdējā laikā sāku izplūst arvien garākos tekstos.
  Nav jau tā, ka man nebūtu ko darīt. Darbu man gana. Arī skolnieku gana. Tāpat kā skolotāju. Un katram no viņiem kaut ko vajag. Bet man arī, man vajag mani, patiesībā. Patiesībā, tik daudz rakstu dēļ cerībām. Viena pati doma, bez paskaidrojuma, sekliem cilvēkiem liksies sekla. Paskaidrojot var darīt viņus dziļākus, varbūt. Varbūt mācītis meklēt.
  Varbūt.
  Jā, esmu naivs. Kā vienmēr.
• Mūzika: Because Eyes Were Closed - Best Wishes Losing Yourself
  Sajūta: palīdzi man
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

• Sauc kā gribi
• 2006. gada 9. Novembris , 19:30
• Zinu, ka varbūt nevajadzētu. Ka tas ir kautkas vienkārši idiotisks. Bet tā kā man šķiet, ka šo tāpat neviens nelasa..
  Kaut kad sen uzrakstīts dziesmas teksts [sauc kā gribi], atradu savā kladē, pats arī nedaudz iešokējos, jo neko tādu neatminos. Tad nu:
  
  Sajūtu rekviēms
  
  Bailes palikt vienam klusumā
  Pārspīlēti iepleš acis radot nezināmus tēlus,
  Izgāžot dusmas pār vājajiem,
  Kas rada melno tumsu, aizejot prom.
  
  Sāpes rada nepatīkamas izjūtas tad,
  Kad tās ir nezināmas.
  Pamatotas sāpes atnes speku izdzīvot
  Starp blakus esošajiem dvēseļu kanibāliem.
  
  Bailes pazūd tiklīdz neesi viens,
  Nesot gaismu tumšajā telpā,
  Tajā, kur nakts melnumā mājo sirds,
  Vientuļā un pamestā noskaņa.
• Mūzika: Arch Enemy - My Apocalypse
  Sajūta: vientulības nospiests kukainis
• 0 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..