- Viss un nekas.
- 2006. gada 9. Novembris , 14:52
-
Maigi pelēcīga migla atkal pārlaidusies pār manai vientuļajai mazajai pasaulītei. Nē, es necenšos runāt par makrokosmiem un mikrokosmiem, ne šoreiz.
Mazās mājiņas jau atkal ietērptas miglas kleitās un frakās. Tas viss rada gana intresantas saūtas. Jā, labi, atzīstos, atkal(netīšām sanāk lietot šo vārdu ļoti bieži) nav ko teikt. Labi, ne tā, man ir ko teikt, bet nezinu, kaa.
Vienkārši - tas laiks ir aizgājis. Pāri palikusi tikai migla, kas šeit parādās ar vien biežāk. Šķiet, cenšas mani sasildīt. Pasargāt. Kā jau reiz rakstīju, starp blakus esošajiem dvēseļu kanibāliem. Jā, skan smieklīgi, bet reizēm liekas arī gana precīzi.
Nē, fovisma nebūs.
Sajūta, ja redzētu sauli, viņa drebētu, nezinu, man tādas sajūtas.
Varbūt pēdējā laikā esmu palicis pārāk nostaļģisks? Es jau nesaku, ka pirms tam bija labāk, bet gribas. Varbūt trūkst bērnības. Lai gan, brīžiem liekas, ka tāds pats paaudzies bērns vien esmu.
Šķiet, ka pēdējā laikā sāku izplūst arvien garākos tekstos.
Nav jau tā, ka man nebūtu ko darīt. Darbu man gana. Arī skolnieku gana. Tāpat kā skolotāju. Un katram no viņiem kaut ko vajag. Bet man arī, man vajag mani, patiesībā. Patiesībā, tik daudz rakstu dēļ cerībām. Viena pati doma, bez paskaidrojuma, sekliem cilvēkiem liksies sekla. Paskaidrojot var darīt viņus dziļākus, varbūt. Varbūt mācītis meklēt.
Varbūt.
Jā, esmu naivs. Kā vienmēr. - Mūzika: Because Eyes Were Closed - Best Wishes Losing Yourself
Sajūta: palīdzi man
