- Telefons
- 2006. gada 9. Novembris , 14:15
-
Uzmācās vēlme likvidēt savu telefonu. Ne privāto, bet publisko numuru.
Jau kādu laiku neesmu nevienu zvanu saņēmis. Zvanu, lai parunātos.
Senāk viss bija savādāk. Ne jau es, tas apkārt. Varat man teikt, ka esmu vajadzīgs, jā, esmu, tad, kad neviena cita nav, varbūt. Bet arī tad - lai palīdzētu, parasti.
Jau kādu laiku neceru naktī pamosties no telefona zvana, kas vēstītu par vēlmi parunāties. Arī īsziņas ne. [Cik tad augstu ir jāvērtē pieklājība? Cik augstu tā jāceļ?]
Miris pamestais telefons.
Labi, atzīstos, ceru jau ceru. Ja necerētu, būtu jau atbrivojies no viņa. Reizēm gan apnīk palīdzēt. Nerunāju par psiholoģisko atbalstu, bet par to intelektuālo, zināšanu dalīšanu.
Man jau nebūtu nekas pretīm, bet reizēm tas tiešām šķiet visai traģiski. Cik zemu gan viņi ies?
Reizēm gribas, lai kaut kļūdās, sajauc numurus. Varbūt pat lai nezvana man, bet kādam citam. Lai atceras, varbūt. Kādu. Lai pazvana un parāda, ka spēj nebūt vienaldzīgi.
Neticu vairs.
Es jau neprasu daudz, tikai lai izdzīvotu. Varbūt tā pārāk virspusēji, bet man tā šobrīd šķiet.
Dzīve bez uzmanības ir kā nāve bez kapa. Negribu. - Mūzika: Nightwish - Swanheart
Sajūta: saguris no dzīves
