Klusās pārdomas

Cilvēki.
2010. gada 5. Maijs , 13:18
Tā kā man te pārmet čīkstēšanu, uzreiz saku, es nečīkstu. Es tikai publiski ķidāju savu dzīvi. Jauki? Itnemaz.
Es reti viļos cilvēkos, taču, jāatzīst, ka man tas mēdz gadīties. Parasti no tā visa esmu pasargāts, jo no cilvēkiem neko negaidu. T.i., esmu gatavs sagaidīt visu, taču neko no tā negaidu, ļaujos tam, kas nu varētu notikt, bet reizēm, es nezinu, reizēm šķiet, ka es noārdu visus savus drošākos mūrus, atslēdzu visas durvis un ļauju kādam ienākt pie manis ciemos, tā īsti joprojām negaidot, kas notiks, aizmirstot visu to, kam īsti mani mūri ir bijuši paredzēti. Un tas viss ir tikai tāpēc, lai..es savā bunkurā nebūtu viens.
Tajās dažās reizēs, kad tas notiek, es piedzīvoju tādu vilšanos, laikam jau visvairāk sevī, ka es pat nezinu, kā to uztvert.
Vai cilvēks, kas audzis drošā burbulī, kādreiz vispār var spēt būt pasaulē īsts, tāds kāds tas ir, bez drošības? Tā, lai spētu just un dzīvot?
Mūzika: NSRD - Schwenn
Sajūta: nevarsaprast
31 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..

5.5.10 15:42
varbūt tu vilies tāpēc, ka bunkurs jau sen ir tukšs un tāpēc, ka nokavēji brīdi, kad pats to atstāji.

bet tam nevajadzētu būt skumji, pat ne tukši, tas tā gluži vienkārši varētu būt. tāpat kā daudzas citas lietas gluži vienkārši ir un no tām neko citu arī nevajag gaidīt.
Atbildēt

5.5.10 16:23
Es pārlasīju vairākas reizes, bet tā arī neko nesapratu. Būtībā, nav jau ne skumji, ne tukši, ir tikai tā vilšanās. Var jau būt, ka vilšanās ietver abus, bet.. šķiet jau, ka nav jēgas to dziļāk analizēt.
Atbildēt

5.5.10 17:04
un ja nu tie mūri ir uzcelti apkārt tam, kas tu vairs sen neesi?
ja nu tu spītīgi turies pie tā, kā esi sevi iedomājies, neļaujot sev būt tā, kā patiesībā jau sen esi?

tas tikai tā pārdomām, neesi subjektīvs.
Atbildēt

5.5.10 17:14
Es tam labprāt noticētu. Es pat mēģināju būt kas cits nekā esmu. Tā kā, es nezinu, laboties vai ko tādu. Un es sapratu, ka, lai kā es varbūt tomēr negribētu būt tas, ko domāju, es tas esmu. Vai arī esmu to sev pārāk spēcīgi ieskaidrojis. Nesaprotu.
Atbildēt

5.5.10 17:23
Bet ja tu negribi būt tas, kas esi, ir tikai vienu reizi jāiztur līdz galam būt savādākam. Un otrreiz pēc tam nebūs vieglāk, iespējams, tikai grūtāk. Un tomēr - atrodi, kam pieskarties tā, ka ir vērts izturēt līdz galam, un tad tu sapratīsi, ko es ar to domāju un kāpēc.
Atbildēt

5.5.10 17:25
Pēc visiem šiem maitas gadiem man šķiet, ka tas viss manī ir iesēdies pārāk dziļi.
Vēljovairāk, es nezinu kā man būt.
Atbildēt

5.5.10 17:28
Tiem gadiem nav itin nekādas nozīmes, visa nozīme ir tajā, cik tālu tu skaties atpakaļ.

Kā būt? Nebēdz.
Atbildēt

5.5.10 17:41
Es nenokā nebēgu. Varbūt motivācijas trūkst tikai cīnīties ar sevi. Jo tas maita galīgi nav vājš. Viņam tur tie mūri un tā. Es mēģināju, it kā no sākuma viss bija forši, beigās es neizturēju.
Atbildēt

5.5.10 18:26
Atrodi vienu cilvēku, kas tev visnaivāk, vispatiesāk tic, par spīti tam, ko tu dari un kā tu dari, tādu pavisam naivi ticošu cilvēku, jā, atrodi tādu, pavisam maigu un vāju, un tad pamēģini viņam nodarīt pāri, tā patiešām nodarīt pāri. Paskaties, vai vēl tic, un nodari vēl pāri. Un tā, kamēr tu sapratīsi, ka tu zaudē. Un viņš uzvar tevi.

Jo tā būs. Tikai atrodi tādu pavisam īstu cilvēku.

Tie mūri ir lupatas un driskas, tik vien viņi ir īstajā gaismā. Un tas ir labi, tici man. :)
Atbildēt