- Cilvēki.
- 2010. gada 5. Maijs , 13:18
-
Tā kā man te pārmet čīkstēšanu, uzreiz saku, es nečīkstu. Es tikai publiski ķidāju savu dzīvi. Jauki? Itnemaz.
Es reti viļos cilvēkos, taču, jāatzīst, ka man tas mēdz gadīties. Parasti no tā visa esmu pasargāts, jo no cilvēkiem neko negaidu. T.i., esmu gatavs sagaidīt visu, taču neko no tā negaidu, ļaujos tam, kas nu varētu notikt, bet reizēm, es nezinu, reizēm šķiet, ka es noārdu visus savus drošākos mūrus, atslēdzu visas durvis un ļauju kādam ienākt pie manis ciemos, tā īsti joprojām negaidot, kas notiks, aizmirstot visu to, kam īsti mani mūri ir bijuši paredzēti. Un tas viss ir tikai tāpēc, lai..es savā bunkurā nebūtu viens.
Tajās dažās reizēs, kad tas notiek, es piedzīvoju tādu vilšanos, laikam jau visvairāk sevī, ka es pat nezinu, kā to uztvert.
Vai cilvēks, kas audzis drošā burbulī, kādreiz vispār var spēt būt pasaulē īsts, tāds kāds tas ir, bez drošības? Tā, lai spētu just un dzīvot? - Mūzika: NSRD - Schwenn
Sajūta: nevarsaprast
