- Liktenis?
- 2008. gada 27. Janvāris , 21:13
- Es īsti nespēju saprast, uz ko norakstīt manus dīvainos 6dienas notikumus - nejaušību, neveiksmi vai likteni.
Sestdien pēc darba, kad atkal taisījos braukt uz mangaļsalu gadījās tā, ka centrālās stacijas pieturā iekāpu nevis 24 autobusā, bet 52, par ko es brīnos vēl šodien, jo nekādas līdzības ciparos nav, turklāt, esmu pilnīgi pārliecināts, ka redzēju autobusu, kam priekšā bija rakstīts 24 - tajā arī iekāpu, taču, kad neiegriezāmies uz Merķeļa ielu, sapratu, ka kaut kas īsti nav kārtībā. Lielākā nelaime tāda, ka nākamā pietura pēc centrālās stacijas 52ajam ir Matīsa iela, kas ir stipri tālu, tā kā, izkāpu es pie daugavas stadiona tās puses, pie kuras nekad nebiju bijis. Pārgājis pāri ielai gaidīju autobusu, kas vedīs mani atpakaļ - vismaz uz abrenes ielu, lai varētu mēģināt tikt uz savu sākotnēji plānoto vietu, taču tā kā 52ais nebrauca un arī ilgi gaidīt negribēju, es iekāpu 50ajā, kurš devās uz abrenes ielu. Tā vismaz es cerēju, tā liecināja arī uzraksts, bet liels bija mans pārsteigums, kad mēs devāmies pilnīgi pretējā virzienā - uz čaka, barona, ģertrūdes un tērbatas ielas pusi. Tā kā bija jau tumšs, negribējās arī aizbraukt uz TEC-2, nolēmu tomēr pajautāt konduktorei, kas man laipni nosauca visas pieturas. Veiksmīgi izkāpis pie brīvības pieminekļa, aizgāju uz Inženieru ielu un iekāpu 24ajā.
Diemžēl vai par laimi, mani piedzīvojumi ar to nebeidzās.
24ais bija pilns līdz malām. Tas nebūtu nekas neierasts, ja tā būtu karsta vasaras diena, ne sestdienas pievakare. Protams, kā jau katru reizi autobusā bija arī daži iereibuši cilvēki, kuri gan līdz šim nebija izpelnījušies nekādu īpašu uzmanību, taču šoreiz notika nedaudz savādāk. Priekšā sēdēja kāds krievu tautības vīrietis, kurš bija gandrīz nemanāmā alkohola reibumā. Pēc kāda brīža viņš savu vietu atdāvināja kādai kundzei, kas par to bija pateicīga, bet pēc tam šis vīrietis devās pie konkduktores, kurai sāka kaut ko murmulēt. Konduktorei gan bija vairāk vai mazāk vienalga, bet kādai sievietei blakus - par to pat bija jāsmaida. Vīrieti tas, šķiet, ļoti sajūsmināja un, novērsies no konduktores, viņš pievērsās viņai, sākdams stāstīt savus bezgala garlaicīgos, bet bravurīgos stāstus. Nepagāja ilgs laiks, līdz smaids no sievietes sejas zuda arvien vairāk un acīs varēja redzēt pavīdam bailes, jo vīrietis kļuva aizvien uzmācīgāks. Pārējie autobusā esošie cilvēki nelikās īsti ne zinis par to, kas tur vispār notiek, taču sieviete centās no viņa neuzkrītoši bēgt pa visu autobusu, līdz beidzot pienāca viņas pietura, kurā izkāpjot, viņa ātrā solī, gandrīz skriešus devās prom. Vīrietis bija atnācis viņai līdzi līdz durvīm un atradās gandrīz blakus man - mūš šķīra vien meitene, kura varbūt nebija beigusi vēl pat vidusskolu. Viņa arī bija viņa nākamais upuris. Sākumā viņš saņēma viņas roku un jautāja kaut ko, ko es lāga nedzirdēju. Viņai, tas protams nepatika un viņa centās viņu atraidīt, kas vīrieti tikai vēl vairāk uzkurināja. Tad nu viņš sāka lamāties un zākāt viņu pavisam nepelnītos vārdos, arvien lienot klāt. Meitenei protams nepatika arī tas un viņa viņu pagrūda nedaudz prom no sevis, uz ko viņš reaģēja ar lamu vārdiem, kam sekoja rokas ieķseršanās meitenes matos. Ar to tad arī bija gana. Saķēru viņa roku, sagriezu un centos ieskaidrot viņam, kā viņam nevajadzētu rīkoties. Protams, pasažieriem joprojām bija vairāk vai mazāk vienalga. Nākamajā pieturā gan autobusu viņam nācās pamest. Tieši tad arī sāka izpausties apkārtējo cilvēku neapmierinātība, kas, diemžēl, bija stipri novēlota.
Un es tur biju tikai tāpēc, ka nezinu kā, bet neiekāpu tajā autobusā, kurā vajadzēja. Jocīgi. Lai vai kā - tas deva man mācību - ja tas, ka tu kādu jebkādā veidā izmāci/pārmāci vai vienkārši izšķaidi viņa galvu pret asfaltu spēj padarīt dzīvi labāku kaut vienam cilvēkam, tad ļoti iespējams - tas ir tā vērts. -
Mūzika: Hope Dies Last - Hardcore In My Blood
Sajūta: saguris - 10 dvēseles nebaidījās..baidies?Pirms gada..
- 27.1.08 21:26
-
Bruts
labs! tavā kontā, tāpat kā manā, arī viens "pārmācīts" iereibis sabiedriskā transporta pasažieris.
atsevišķi cilvēki tagad ar tevi lepotos. - Atbildēt
- 27.1.08 21:32
-
junkie doll
Zini, tev taisnība. Kārtējo reizi tas liek aizdomāties par nejaušām sakritībām/pasaules likumsakarībām mūsu dzīvēs.
UN būtu interesanti vēl kādu reizi aizstaigāt uz Lido alus dārzu ar to pašu kompāniju. Jā. - Atbildēt
- 27.1.08 21:36
-
Domāju, ka tas nebūtu nemaz tik grūti izdarāms, vismaz tajā, kas attiecas uz mani.
- Atbildēt
- 27.1.08 21:37
-
Tas tikai lieki norāda, ka nekas nenotiek tāpat vien. Tu atradies pareizā vietā un laikā, no kā tev izbēgt nebija iespējams. Vēl viens labi padarīts darbs Labo Darbu Kontā.
- Atbildēt
- 27.1.08 21:43
-
Tādi kas uzdrošinās iejaukties sastopami tik reti, ka...
Nē, sagadīšanās tā nekādi nevar būt. Karmiski kaut kā. - Atbildēt
- 27.1.08 22:37
-
..tik reti, ka kaut ko būtu jādara lietas labā.
- Atbildēt
- 27.1.08 22:38
-
Kā gan?
Kā tu, kas kaut ko dari mainīsi pārpildīto autobusu,kas nedara neko? - Atbildēt
- 27.1.08 22:41
-
Pirmkārt jau parādot, ka nav jābaidās.
Varbūt pat ne tikai tas. Vienkārši jāparāda cilvēkiem, ka nevar tik brīvi darīt visu, kas ienāk prātā. - Atbildēt
- 27.1.08 22:04
-
Ia! Ia! Cthulhu Phtaghn!
šis stāsts uzrakstīts izklausās nepievilcīgāks nekā stāstīts. un man ir prieks, ka dabūju jamo stāstāmā formā un vēl siltu :)
ā un jā, es nezinu, vai es tev to pateicu, bet es ar tevi lepojos. - Atbildēt