hronikas - 15. nodaļa

Atkal nemāku būt viena. Tiklīdz uzzinu, ka spēju eksistēt kopā ar kādu, aizmirstu, kā būt vienai. Tas stulbais ķieģelis manā krūškurvī. Nevarētu būt vēl nepiemērotāks brīdis, kurā ilgoties pēc otra cilvēka fiziskas klātbūtnes. Nebūtu to stulbo Tinderi novilkusi, nu.........
Man šeit ir ļoti grūti, jo neviens no šiem iepazīšanās nedēļas pasākumiem nav paredzēts introvertiem cilvēkiem. Man apnika cilvēki jau aizvakar. Viņi atrodas manā personīgajā telpā, vienmēr, neaicināti. Neviens nekad nedzird, ko es saku. Neviens nesaprot manu vārdu. Man nav iespēju iepriekš sagatavot sakāmo, tāpēc neprotu izteikties angliski un stostos un tad nerunāju nemaz. Pat fakultātes uzsauktās kopīgās ēdienreizes ir sapistas, jo esmu uzdrošinājusies ievērot kaut kādus tur ētikas principus. Viņiem te ļoti patīk šķirot atkritumus, ekoloģiskā pārtika un zaļais dzīvesveids, tāpēc liekas tik mistiski, ka par vegānismu neviens nerunā. Ā, nē, citu dienu pie dzērieniem bija pieejams gan piens bez laktozes, gan sojas piens. Vispirms dzēru bezlaktozes balto kafiju, pēc vairākām stundām sapratu, ka tas joprojām ir piens no govs... Citu dienu pielēju sojas pienu melnajai tējai. Kaut kā neveicas. Dzeru Tuborgu un pavadu lielo welcome dinner vakaru telefonā. Ir pārāk skaļi, nedzirdu savas domas. Varbūt labi vien ir, jo vispār esmu neizpratnē. Kā es te nokļuvu? Kā lai iegūst draugus? Kad vienreiz sāksies lekcijas un laboratorijas darbi? Un kad viņš atbrauks? Man ļoti vajag apskāvienus.