|
Aprīlis 26., 2003
 | 16:28 - Ibsens+Ķimele(?). Nora.
nu vo. biju uz šo izrādi, atskaiti apsolīju. tad te nu ir atskaite :)
pirmkārt -
teātrī vajadzētu AIZLIEGT izmantot video. vismaz formā "priekšāteikšana tiem, kas tankā" jau nu noteikti. pēc pirmā cēliena radās ļoti konkrēta vēlme aiziet un salauzt viņiem to projektoru, lai aktieru pauzes tiešām ir PAUZES, kuras neaizpilda muļķīgs roļiks iz sērijas "šeit viņš domā to un to" vai - vēl jo vājprātīgāk - "šeit viņam vajadzēja teikt to un to, un viss būtu bijis OK".
vajadzētu stingri ierobežot skaņas un gaismas efektu izmantošanu.
varētu ieteikt dekorācijām izmantot arī citas krāsas, ne tikai pamatkrāsas.
un - Čehova zelta likums - ja pirmajā cēlienā uz skatuves parādās motorzāģis, tad pēdējā cēlienā kādu ar to ir jāsagriež :)
nujā. par laimi, otrajā puslaikā tomēr aktieri guva pārliecinošu uzvaru pār skatuves efektiem. un nospēlēja tā, ka brīžiem skudriņas skrēja pār muguru. "Jūs nekad neesat mani mīlējuši, jums ir tikai paticis manī iemīlēties," un "Neviens vīrietis neupurēs savu godu mīlestības dēļ. - Simtiem tūkstošu sieviešu to ir darījušas." Un "Pirmām kārtām tu esi māte un sieva. - Pirmām kārtām es esmu cilvēks." (Šis pēdējais man iekrita sirdī ne tik daudz oriģinalitātes, cik man pašai aktualitātes dēļ.)
Lai arī vai tad var vecajam Ibsenam pārmest neoriģinalitāti.
Nujā, tā laikam ir nopietna problēma režisoram - kā iestudēt vecu lugu, kurā, protams, ir nemirstīgas idejas, bet arī vairs ne pārāk aktuāli attiecību modeļi. Vai censties to pārlikt uz "mūsdienām", vai izlikties, ka uz skatuves nav 21. gadsimts. Vai atļaut aktieriem pasmīnēt par to, kas tagad tiešām varētu būt smieklīgs. Vai ļaut mazam puisītim nēsāties pa skatuvi ar mūsdienīgu plastmasas motorzāģi kā tādam amerikāņu psiham. Paralēli kalponi ģērbjot kā tādu 17. gadsimta briesmoni. Nezinu. Es droši vien pievērtu acis uz šo dilemmu un ļautu tai risināties pašplūsmā, un tieši to bija izdarījusi režisore.
Nujā, bet no pašas izrādes es izdarīju divus dzīvē noderīgus secinājumus -
pirmkārt, es, ticamāk, oficiāli neprecēšos. Cerībā, ka gredzena trūkums līdzēs izvairīties no meliem, liekulības, pakļaušanās otra gribai un dzīvesveidam, atbildības un rūpēm nevis kā brīvas gribas akta, bet kā pienākuma.
Un, otrkārt, es neesmu māte-un-sieva pirmām kārtām, bet cilvēks pirmām kārtām. No šī secinājuma nezin kāpēc izrietēja doma, ka pēc izrādes ir nevis jābrauc uz mājām, bet jāsēž uz ellīgi auksta soliņa, jādzer alu un jārunā par Sātana patieso dabu (man pašai mīļākā doma bija par to, ka Baltais Tēvs, tūkstošveidis, īstenībā bijis Sātana iemiesojums (jo bija spējīgs pieņemt dažādus veidolus), un, attiecīgi, Rainis bija sātanists. Un sātans, starp citu, ir šizofrēniķis).
Konkursa jautājums - ar kuru personāžu no žurnāla notika šīs pārrunas? ;)
Ā, jā, par sodu manām sūdzībām par to, ka es vairs nerakstu dzejoļus, uzrakstīju kādu kaudzīti. Neesmu pārlasījusi, var jau būt, ka patiks arī šodien.
|
Comments:
:D par motorzāģi labs, bet kopumā pilnībā piekrītu... |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}