Manuprāt šajā gadījumā svarīgākais ir tas, kā cilvēks raugās uz dzīvi un cik tālu viņš pieļauj šādu "viss ir kā parasti" situāciju. Būtībā aŗī alkoholiķis zaudē savas cilvēciskās un arī sabiedriskās kvalitātes lēni un pavisam nemanot līdz kādu dienu aatopas parkā uz soliņa bez naudas, dzīvesvietas, ģimenes un cerībām uz nākotni. Tieši tāpat ir ar rutīnu - tu tajā ieslīgsti nemanot. Sākumā vairs negribas, nu pieņemsim piekdienu vakaros iet izklaidēties, slinkums, un labāk taču pasēdēt mājās pie televizora vai kaut ko pamācīties. Pēc tam arī mācīties vairs negribas....un tā tālāk. It kā ārēji nekas nav mainījies, bet iekšēji cilvēks notrulinās, pats to nemantos. Protams, ka šajā gadījumā liela loma ir arī cilvēkiem,kas ir tev apkārt, un kuri ir spējīgi izraut tevi no šīs rutīnas....

PS. ja kāreiz izdomā attapties Daugavas vidū ar akmeni kaklā, pasauc mani, un es tev pievienošos.

(Reply to this) (Thread)

vai arī mani, es centīšos atrunāt... ;))

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, un pēc tam vē iekodīsi, lai es vispār nevarētu noslicināties, ne :P

(Reply to this) (Parent)