Neatceros, kur dzirdēju stāstu par antropoloģi, kas pētīja kādu ciemu Āfrikā. Sākumā viņai līdzi bija bērns, bet tad izlēma to sūtīt atpakaļ pie tēva, kas nozīmē veselu dienu kratīties autobusā. Kaut kāda iemesla dēļ viņa pati nevarēja braukt. Kad viņa pēc smagām pārdomām bija palaidusi bērnu vienu pašu, viss ciems savācās apkārt un sāka viņu riktīgi močīt un kaunināt (kas tu par māti, kā tu drīksti tik mazu bērnu laist vienu pašu u.tml.) līdz viņa sāka raudāt un sakliedza uz visiem. Tad cieminieki sāka smieties un teica, ka viņa pareizi darīja un tas uzbrukums bija domāts, lai viņa nemocītos vainas apziņā.

(Reply to this) (Thread)

baigi labi

(Reply to this) (Parent)

brīnišķīgs stāsts :)

(Reply to this) (Parent)