Drausmīgi dīvaini, man tiešām gandrīz nekad nav kauns un vainas apziņa kopā. Pieņemu, tāpēc, ka es jau a priori zinu, kas es esmu par fruktu un ko varu cilvēkiem nodarīt, līdz ar to man nav nekādu pārsteigumu šajā kontekstā un nekādas šķēres starp manu paštēlu un reālo rīcību (vai reālās rīcības potenciālu).
Vainas apziņa gan arī lielākoties ir par to, ka neesmu pietiekami skaidri nokomunicējusi, ka varu izdarīt gauži, nu tb zinkā, tad, kad es saku kaut ko iz sērijas "I'm an evil bitch and I can, and will, hurt you", naturālā reakcija ir vai nu "yeah, es zinu, ko daru" vai "uķipuķi honeybee, tev jau gribētos tā domāt" (un no tās reakcijas dēļ man atkal ir kauns kaut ko tādu teikt, jo nu patiešām, paskaties uz sevi, uķipuķi honeybee)

(Reply to this) (Parent)