|
Augusts 5., 2014
 | 23:11
Jā, un starp visu citu dzīvi, kurā nekas nenotiek, es tak biju tajā satori nometnē dripselēt prozistus; beidzot atradu formulējumu tam, ka man pēc zināma laika sāk patikt manu audzēkņu stāsti ("Stokholmas sindroms"), šausmīgi daudz laika pavadīju, kaut ko darot, nu tā, ka fiziski nesanāca laika ne līdz jūrai, ne uz muzeju aiziet, un bērns pavadīja teju visu laiku ar Tomu (viņš reti ir ideāls vīrietis, bet šīs retās reizes ir tad, kad tas ir riktīgi nepieciešams), šausmīgi daudz ar tiem prozistiem izdarījām.
Bet man katastrofāli pietrūkst nonchalantuma, nu tās amizanti šarmējošās vienaldzības, kas piemīt īsti stilīgiem cilvēkiem, es tiešām uztraucos un pārdzīvoju un man ir svarīgi, un tajā visā man nepietiek laika vēl pazīmēties, ka nemaz nav svarīgi; man nepietiek nonchalantuma otrajā dienā nevis ciest, bet uzlāpīties, un man pat pietiek apzinības drusku nožēlot, ka pirmajā vakarā tik tupa pielējos (lai gan ja es nebūtu pielējusies, tad mani vispār no tās nometnes izmestu par neadekvātu uzvedību ;)), vārdsakot bļin.
Jātrenējas aktiermeistarība, jātaisa kautkādas kaķiskās sejas izteiksmes, vai.
|
Comments:
apsveikums par cilvēku kustināšanu.
man Stokholmas sindroms uzreiz asociējas ar filmu Knocking on heavens door. :)
Interesanti, ne? Neadekvātums nevis no dzeršanas bet no nedzeršanas var rasties :) |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}