|
Maijs 25., 2014
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 00:52
Baigi aizdomājos par to, kāpēc es gandrīz vienmēr uz jautājumu "manam bērnam ir augsta temperatūra/ilgstošs klepus/whatever" atbildu ar "es noteikti vestu pie ārsta", pie tam arī situācijās, kurās jautājums acīmredzami ir uzdots tāpēc, lai saņemtu atbildi "viss normāli, neko nevajag darīt, slimot ir veselīgi".
Viens no iemesliem droši vien ir tas, ka man dažādu iemeslu pēc iespēja, ka bērns var nomirt, liekas pilnīgi reāla, t.i., tas vienmēr tiek skatīts kā viens no potenciālajiem iznākumiem, kas, lai cik maz ticams arī nebūtu, ir jāņem vērā aprēķinos (un attiecīgi kā šahā - ja pastāv iespēja, ka manu karali nomatos, tad doma "a meibī riskēt un mēģināt izglābt torni" neiet krastā).
Otrs droši vien ir tas, ka es nekādā gadījumā negribu radīt saviem bērniem iespaidu, ka slimība ir kaut kas tāds, kas "jāizstaigā"; man riebjas tā mūsu kultūra tipa iz sērijas "ja tev ir augsta temperatūra, klepus un aizdomas par gripu, tad jāvelkas uz ofisu strādāt, lai priekšniecība redz, cik tu cītīgs darbinieks"; ka ķermeņa balsī var neieklausīties, un bērna ķermeņa balsī pavisam. Es gribu, lai mani bērni zina, ka slimība nav kaut kas tāds, kas ir jāpārcieš, optimālā variantā pat netraucējot vecākus ar savām sūdzībām, kas tāpat tiks (maigi) ignorētas. Lai viņi zina, ka var no rīta pateikt, ka jūtas slikti un negrib iet uz skolu, un tas tiks uztverts adekvāti (t.i., atstājot bērnu mājās). Lai viņi zina, ka ķermeņa sūdzības ir jāņem vērā un jārespektē.
Bet varbūt tas ir tikai no tā aizvainojuma, kad es vienreiz, ejot uz skolu, kāpņu telpā vēmu - un paliku mājās - pēcpusdienā atnāk mamma un nosauc mani par simulantu. Nu, toreiz tas nebija aizvainojums, tikai sajūta, ka laikam būtu bijis labāk tomēr iet uz to skolu, nu vai varbūt vemt vairāk un pārliecinošāk. Aizvainojums nāca pēc tam, tad, kad tas ierakstījās vispārējā "bērnam jārada maksimāli labu iespaidu par saviem vecākiem" modulī.
Vai varbūt no tās reizes, kad es tik ilgi gāju uz darbu ar grūti definējamām muguras sāpēm, līdz gandrīz ielikos slimnīcā ar totāli ielaistu nieru iekaisumu. Jo, kamēr cilvēks var pastaigāt un pastrādāt, tikmēr taču viss ir kārtībā. Kamēr cilvēks ir fiziski spējīgs nesūdzēties, tikmēr viss ir kārtībā.
Bet es jau vispār bērnu sūdzības uzskatu par dikti vērā ņemamām, pat tad, ja objektīvi tās nav svarīgas, pat tad, ja man bērna sūdzības dēļ sanāk teikt pieaugušajam "tev būtu vajadzējis reķināties ar manu bērnu", vai ja pastāv risks, ka ārsts manas bažas (maigi) ignorēs.
/piezīme vecākiem: šis nav komentārs tavā blogā, jo es negribu tevi mācīt dzīvot, jo es respektēju tavas bērnkopības metodes, jo man vnk pašai ir interesanti saprast, kāpēc es nedomāju tā, kā tu.
|
Reply
|
|
|