|
Maijs 14., 2014
 | 08:21
Pietiek kādu laiku nerakstīt, un parādās kaut kādas nereālas prasības pret dzīvi, šorīt, par provi, pamodos ar domu "nu kur var būt tik garlaicīgi sapņi, varētu taču kādreiz kaut ko interesantu paskatīties, besī ārā" (taisnību sakot, sapņi bija garlaicīgi - nu tur vispirms skatījos variācijas par tēmu "aktuālais reklāmas pičs, print risinājums", pēc tam "ko es nupat izlasīju iekš The Wool" - t.i., pēdējo nodaļu atstāsts, nevis turpinājums - un pēc tam vēl kaut kādi latviešu fantasti taisīja savas drāmas, viena no tām meitenēm, kuru vārdi izklausās vienādi, bija dabūjusi no manis kaut kādu mega kritiku un sūdzējusies Jānim Timošenko (of all people), ka, lūk, Timošenko es slavējot, bet viņu iznīcinot, vārdsakot, boring figņa, no kuras es parasti bēgu darbā), bet tad, kad es rakstu, man arī nav laika vispār nekam.
Protams, problēma ir tur, ka man nepatīk cilvēki, t.i., patīk, bet tikai no attāluma, tikai tad, ja nelien dvēselē (nav jau tā, ka viņi īpaši censtos, bet mazums kas), tikai tad, ja man nav jāielien viņu dvēselē un jāsaprot, ka akdievs, arī viņu dzīve ir tāda pati boring figņa kā mani sapņi, you're the best roleplayers in the world.
Nākamnedēļ jāatsāk. Rakstīt. Šonedēļ fiziski tam nepietiek laika.
|
Comments:
Man kādu laiku bija tādi ekstra garlaicīgi sapņi, piemēram kur es eju uz veikalu pēc piena, vai skatos televizoru, var daru kaut ko ekselī, un man arī bija tāds, seriously, brain, that's the best you can do? Par laimi tagad interesantāki.
Man šķiet, ka es visdusmīgākā biju tad, kad mani nogāza ar pilno narkozi, un ko es redzu sapnī? Ka koriģēju kaut kādu rakstu par baznīcām, ar nenormāli garām zemsvītras piezīmēm, un tā kādas divas fakin stundas. Kamēr man pirms tam visi teica, tipa, baigais trips būšot, baigi krutās narkotikas. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}