|
Marts 31., 2014
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) spic | 21:59
Man, kad prātoju par šo, risinājums kristalizējās pieņemt to, ka dzīvē mēdz notikt dažādi lieli sūdi. Var pārdzīvot to, ka tuvi ļaudis iet bojā — arī negadījumos. Mēs mirsim, un tuvākie mirs: būvēsim to laiku, kas mums dots kopā, lai tādās situācijās nebūtu jākož pirkstos par nepateiktajiem vārdiem, bet varētu priecāties par to laiku, kas bijis, etc —
bet randoma cilvēka apzināta iegrūšana nāvē, neatkarīgi no vēlamā/sasniegtā rezultāta, sašķaidīs un nograuzīs psihi lupatās, un piedot sev to neizdosies.
Bet esmu sastapis dažāda piņķerīguma problēmas formulējumus, un tos pēc vēlēšanās itin viegli var transformēt līdz burvīgiem "uz vienām sliedēm stāv mamma, uz otrām tētis, pa kurām sliedēm palaidīsi vilcienu?"
|
Reply
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |