|
Aprīlis 11., 2003
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) honeybee | 12:02 - aprobežotība
jā es esmu aprobežota. (man te bišķi zemāk... nē, ne jau TUR, bet žurnālī cilvēks tipa uzbrauca (?).)
lielākajā tiesā gadījumu es vēlētos būt vēl bišķi aprobežotāka. tie gadījumi, kad es gribētu būt mazāk aprobežota, ir pietiekami reti un droši vien arī tad man traucē nevis pati aprobežotība, bet nespēja atrast vārtiņus sētā vai koncentrēties :)
cilvēks bez apziņas robežām... ģēnijs vai vājprātīgais, vai Dievs. (kas varētu būt arī vienlaicīgi.) bet ne es, vismaz patlabanējā agregātstāvoklī ne.
un - jā, es redzu to, ko es gribu redzēt, un, lai arī apziņas līmenī pieņemu kā faktu arī to, kas man nepatīk (to, ka gaļa, ko es ēdu, pirms tam bijusi dzīva un droši vien dzīvotgriboša miesa, to, ka pasaulē karo, to, ka daudziem es nepatīku), bet emocijās ielaižu to tikai tad, ja zinu, ka man tas ir vajadzīgs.
Cenšos apgāzt kāda latviešu dzejnieka (diessodi, neatceros, kura) tēzi, ka "labām dzejniecēm nevar būt laimīga dzīve, un ļoti labi, ka nevar, vismaz labus dzejoļus rakstīs". Cilvēkam nav obligāti jābūt vislaik vaļējai brūcei, lai varētu rakstīt. Cilvēkam nav obligāti jābūt kretīnam, lai varētu rakstīt. (Tas, kurš paskaidros, kāpēc rakstniekam, dvēseļu pazinējam, jūtu ķīmiķim, gandrīz vienmēr jābūt fantastiski neiejūtīgam pret saviem līdzcilvēkiem, dabūs Lielo Žetonu :))
Tie augstākminētie teksti neattiecās uz "citiem" rakstniekiem vien, tie ļoti lielā mērā attiecās arī uz mani.
Bet laime, protams, nav ne dzīves mērķis, ne jēga, ne arī piepildījums. Tikai potenciāli labvēlīgs faktors. Vai arī - zīme, ka esi uz pareizā ceļa? Nezinu. Jāpadomā.
Patīkami, ka ir tādi cilvēki, kas savā sirds vientiesībā spēj uzdot Dziļi Filosofiskus Jautājumus. Un neba nu viņiem sliktāk no tā paliek, ka paši par šiem jautājumiem nedomā :)
|
Reply
|
|
|