nu ir jau specifiskas lietas, par kurām ir grūti samaksāt un neiespējami nemaksāt. piem., teksta tulkojums uz citu valodu, lai pārliecinātu ārzemju izdevējus, ka vajag izdot; bibliotēkas grāmatas; rakstnieku izglītība/konsultācijas/utt (patiesībā dikti vajadzīgi, jo puse no tā, kas definējams kā "draņķīga literatūra", ir vnk laikā nesists autors - bet, no otras puses, produktīvāk strādā tie, kas paši maksā, tā ka figviņzin); kautkādu naudiņu izdevējiem es arī piemestu - tā, lai var atļauties paņemt arī redaktoru un korektoru, ne tikai kaut ko sagrabinātu autoriem; vārdsakot, ir lietas, kuras ir stratēģiski nepieciešamas un grūti atrast finansējumu, to tad arī tā kā valsts varētu stutēt. nu tā, ļoti aptuveni ar rokām mahājoties. bet uz tās ņaukstēšanas fona reizēm šausmīgi grūti kaut ko saprātīgu izbīdīt, nu tipa pasaki tu kautko šitādu, un tev metīsies pa vidu ar "nu jā, un tad vēl vajadzētu vairāk cilvēkus uz Visbiju sūtīt, tur ir tik smuki un vienmēr kaut kas uzrakstās, prom no tiem patērētājiem, citādi nemaz nevar, es jau bez rakstīšanas neko nemāku", āāā.

(Reply to this) (Parent)