|
Marts 14., 2012
 | 00:28
Vot un tajā spēļu teorijas grāmatā (kas ir izteikti awesome, visiem iesaku), visjokaināk/skumjāk ir tad, kad cilvēkus palaiž uz reāliem eksperimentiem, viņi nafig uzveas kā kretīni, un autora vienīgais attaisnojums tam visam ir "varbūt tas tāpēc, ka summas, par kurām bija runa, bija tik mazas, būtu miļoni, varbūt tā neuzvestos".
Kam seko nākamā nodaļa (kurā aprakstīti kautkādi putni ar visai ierobežotām saprāta spējām), kas uzvedas ne kā kretīni, un autors jūtami uzelpo par to, ka ir vēl kaut kas labs pasaulē.
Vispār traki, nu, ja tā padomā - tu mierīgi krāmējies ap savu matemātiku, gan jau ne tāpēc, ka drausmīgi mīli cilvēkus un gribi vislaik būt ar viņiem kopā, un pēc daudzu gadu darba nonāc pie matemātiska pierādījuma, ka cilvēki, statistiski rēķinot, ir sliktāki nevis tikai par lopiem (kas būtu tā kā romantiski-saprotams), bet arī par, teiksim, ļaužiem ar smagiem domāšanas traucējumiem, kas vispār nespēj saprast spēles būtību un darbojas vairāk vai mazāk randomā.
Jo mizantropija - nu, tā ir tāda mīlīga diagnoze, ar ko pamētāties, bet matemātiski pierādīts pamatojums mizantropijai ir drusk sliktāk, jā.
|
Comments:
O, kā es šķaudījos par visu to spēļu teoriju Potsdamas institūtā.
(ka ar šitādām metodēm nekādi atrisinājumi netiks sasniegti, jo tas viss ir tālāk no realitātes kā slima suņa murgi).
Nu jāatzīst, ka nekāda labā kooperācija ar konkrēto spēļu teorijas piekritēju mums nesanāca (lai gan visādi titulēts un galu galā prestižā institūtā), jo es tomēr caur un cauri vairāk piekritu behavioural economics un vienkārši veselajam saprātam.
Bet ir labi zināt arī to, kam nepiekrīti un kāpēc :)
Man šķiet, ka mēs runājam par divām dažādām lietām. |
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}