Marts 5., 2011

17:14 Dorians Grejs Virdžīnij, trauslā Virdžīnij, vai tu tagad meklē ko jaunu vai tev tagad nepietiek vairs      ar savas mazās kājiņas iemērkšanu man sirdī maziņā, baltā      nolaizīt tavus sarkanos           nadziņus - tev ar to ir par maz? manas krūtis var pārvērsties suņos manas acis būs kraukļi piekalšu tevi pie sienas      šeit, šajā auksti izgaismotajā           morgā - nejautā, nejautā, Virdžīnij, vai mani, tik skaistu, tik iekārojamu vēl ir iespējams mīlēt Doriana Greja ģīmetne ģīmetne pamostas gultas vecmodīgajā rāmī dzeltena krāsa sacietējusi skropstās viņa rokas ir mirušas kaijas viņš pats ir izplūdis, palagiem līdzīgs, pat loceklis nevarīgs slēpjas starp stilbiem neko neko es neesmu darījis ne ļaunu ne labu bet esmu tik slims un vecs es zinu, Dorians Grejs dejo sapņos, viņa augumu iekāro cilvēki zvēri un putni      bet man           uz ādas pat putekļi                                    nenosēžas Mistrese Greja viņas krūtis un gurni ir neuzarti lauki, un seja gluda kā fajansa trauks jau desmitiem gadu skaistums iedveš dievišķas šausmas viņa savā ģīmetnē skatās lūk, Tomass, lūk, Džeremijs, jūrnieks, stāv, balstot mātes stumjamo krēslu lūk, Eloīze, ar dvieli pārsegtā rūgstošā mīkla, un, lūk, mazā Ariadne ar metāla stīpiņu zobos un, lūk, arī viņa, veca un šausmīga sieviete, pa pusei plānprātīga, sadurtām vēnām, paģirās trīcošām lūpām tad kāpēc tik uzvarošs ģīmetnes dzeltenais smaids Tags: dz

(man šķiet, ir tā...)

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi