Marts 5., 2011


Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
17:14
Dorians Grejs

Virdžīnij, trauslā Virdžīnij,
vai tu tagad meklē ko jaunu
vai tev tagad nepietiek vairs
     ar savas mazās kājiņas
iemērkšanu man sirdī
maziņā, baltā
     nolaizīt tavus sarkanos
          nadziņus - tev ar
to ir par maz? manas
krūtis var pārvērsties suņos manas
acis būs kraukļi piekalšu tevi
pie sienas
     šeit, šajā auksti izgaismotajā
          morgā - nejautā,
nejautā, Virdžīnij, vai mani,
tik skaistu, tik iekārojamu
vēl ir iespējams mīlēt

Doriana Greja ģīmetne

ģīmetne pamostas
gultas vecmodīgajā rāmī
dzeltena krāsa sacietējusi skropstās
viņa rokas ir mirušas kaijas
viņš pats ir izplūdis, palagiem līdzīgs, pat
loceklis nevarīgs slēpjas starp stilbiem

neko neko es neesmu
darījis ne ļaunu ne labu
bet esmu tik slims un vecs
es zinu, Dorians Grejs
dejo sapņos, viņa augumu
iekāro cilvēki zvēri un putni
     bet man
          uz ādas pat putekļi
                                   nenosēžas

Mistrese Greja

viņas krūtis un gurni ir
neuzarti lauki, un seja
gluda kā fajansa trauks
jau desmitiem gadu skaistums
iedveš dievišķas šausmas

viņa savā ģīmetnē skatās

lūk, Tomass, lūk, Džeremijs, jūrnieks,
stāv, balstot mātes stumjamo krēslu
lūk, Eloīze, ar dvieli pārsegtā rūgstošā
mīkla, un, lūk, mazā
Ariadne ar metāla stīpiņu zobos
un, lūk, arī viņa,
veca un šausmīga sieviete, pa pusei plānprātīga,
sadurtām vēnām, paģirās trīcošām lūpām

tad kāpēc tik uzvarošs
ģīmetnes dzeltenais smaids

Tags:

(man šķiet, ir tā...)

honeybee -

> Jaunākais
> Arhivētais
> Draugi
> Par sevi


> Go to Top
Sviesta Ciba