Man ir tā, ka (profesionālais kretīnisms) es lielākoties piefiksēju, kā jūtos. Izņēmums - tad, ja jūtos tiešām izteikti nelaimīga, tad vienkārši velkos pa dzīvi, pat neiedomājoties, ka kaut kas nav kārtībā un cilvēki vispār mēdz arī smaidīt.

Bet man jau tā piefiksēšanas lieta ir ļoti saistīta ar to, ko es saucu par laimi. Vai, precīzāk, laimes definīcijā ir atvērtība pasaulei + visādu sajūtu da izjūtu izdzīvošana un piefiksēšana vārdos un tēlos + domāšana par to. T.i., laime nav īsti "sajūta", tā ir darbība.

(Reply to this) (Parent)