Nu beidz, tu gribi teikt, ka es, piemēram, nedrīkstu iedzīt cilvēkus kompleksos ņirgājoties par viņu gaumi/vājībām? Kā tad es varēšu atriebties par savu "bērnības traumu", kad ņirgājās par mani?

Labi, sūds par izskatu vai humora izjūtu, bet, ja aiziet pārāk tālu ar neiejaukšanos privātajā dzīvē, tad var sanākt, ka tas nozīmē atļauju kaimiņiem izdarīt jebkādu noziegumu, jo visiem pofig.

(Reply to this) (Thread)

Simc gadus tu streso par to, ka nav pieklājīgi cilvēku kompleksos iedzīt :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Stresoju gan - ne jau par pieklājīgumu, bet par to, ka neatmaksājas apvainot cilvēkus, no kuriem man kaut ko vajag, vai kuri dzīvo pietiekami tuvu, lai atriebtos. Bet tas ir grūti - kompromiss starp godīgumu un labām attiecībām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu mani tagad par resnu nosauci, ja?




Vsjo, vakariņu nebūs

(Reply to this) (Parent)

Bet vispār, ja nop, man šķiet, ka pietiekami tuvās attiecībās (t.i., tajās, kurās tu cilvēku pazīsti pietiekami labi un ir izveidojusies kaut kāda mijiedarbība starp abiem) tomēr izstrādājas tāda sapratne, ko ir vērts teikt un ko nav. Tbš ir jēdzīgi pateikt tev, ka vajadzētu apgriezt ūsas, bet nav nekāda rezona teikt "hmmm, tu varētu apgriezt matus un sākt uz darbu piestaigāt uzvalkā, tā paaugstinot savu tirgus vērtību". Vai arī ir jēdzīgi teikt "nekutini bērnu, es viņu mēģinu aizmidzināt", bet nav nekāda rezona teikt "nekacini osamu, viņš tak apvainosies, bet tāpat tev nenoticēs".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā.

(Reply to this) (Parent)