Jā, tas viss ir viņa privātā darīšana, taču, ja cilvēks pats ir apjautis, ka kaut kas nav kārtībā un par to jautā apkārtējiem, kāda būtu, tavuprāt, pareizākā šī apkārtējo rīcība?
a) teikt, ka, jā, ir pamanīts, ka kaut kas nav ok, bet to var mainīt (seko ieteikumi... vai arī neseko, atkarībā no situācijas)
b) teikt, ka "pilnības muļķības, dūdiņ, ar tevi viss ir vislabākajā kārtībā un neko nevajag mainīt"

b) variants mani pamatīgi kretinē

(Reply to this) (Thread)

Man šķiet, ka es tev tā kā par to atbildēju :)
Vispār jau a) variants
Bet: gaumes ir dažādas. Piem., manā uztverē citu (bet ne manējā :P) aptaukošanās sākas no punkta, kurā izskatās, ka jau ir veselības problēmas liekā svara dēļ, problēmas ar kosmētiku sākas punktā, kur ir redzams, ka ir lietota kosmētika, problēmas ar apģērbu ir tikai tad, ja dirsa krīt no biksēm ārā vai izskatās, ka beibe ar tām špiļkām kājas izlauzīs utt. (bet nezin kāpēc beibes ar dirsām un špiļkām man padomus neprasa un, kas patīkami, arī nesniedz :D)
Tbš cilvēks var izskatīties pat "objektīvi" baisi, un es viņam/-ai teikšu, ka forši, ka viņai ir izdevies dabūt konkrēto apģērba gabalu un forši, ka cilvēkam ir savs stils. Un patiešām tā arī domāt.

(Reply to this) (Parent)