|
Janvāris 11., 2009
 | 00:26
Kautkāds apburtais loks, ja es atkal atsākšu lasīt latv. prozu, es kļūšu par briesmīgu žultainu riebēkli labākajā gadījumā vai par rezignēti skumju paklusētāju un "acīmredzot labi rakstīt vispār nav iespējams" nometnes spēlētāju sliktākajā, bet nelasīt un deklarēt, ka tas nāk par labu sirdij un žultspūslim (kā tas arī ir) faktiski nozīmē piedrāzt visu latviešu literatūru, principiāli rakstīt un publicēties tikai svešvalodās (ja vispār) un tādā garā.
Kas ir sliktāk, būt negāciju pilnam dzēlīgam mērglim vai vienkārši pajāt par to, kas šobrīd nestrādā, un ļaut, lai mirušie aprok savus mirušos?
Apzinoties arī, ka faktiski jau manas negācijas diez vai kautko palīdzēs, un mana astes pacelšana un aiziešana neko daudz nemainīs šajā vai alternatīvajā nākotnē.
Apzinoties arī, ka tā pa lielam man personiski būtu izdevīgāk un komfortablāk neapgrūtināt sevi ar to, kas sarūgtina?
Un tomēr: ja man tas nezin kāpēc šķiet pietiekami svarīgi, lai vismaz apsvērtu domu par to visu iespringt, tad varbūt vajag, pofig, ka tāpat bezjēdzīgi. Ne tik daudz "latviešu literatūras" vai kultūras vai valodas labā, bet vismaz lai saprastu, kāda huja pēc es vispār par to domāju, ja loģiskāk un veselīgāk būtu nedomāt. Lai radītu kaut kādu spriedzi zinies. Lai radītu emocionālo materiālu kādam romānam.
Kuru es rakstītu angliski.
|
Comments:
es šogad biju uz prozas lasījumiem un dzirdēju tur diezgan daudz jauku stāstu. jā, lielu, krutu paaules nozīmes romānu mums nav. taču ir interesanti darbi, kurus es vismaz lasu labprāt. Tu par Ābeli runājot, nosauci ne tik labus darbus, kas Tev attiecīgi nepatika (kaut gan dienasgrāmata man, Ābeli vispār mīlot, likās ļoti jauka, bet Uguns nemodina tiešām nu tā), bet vai Tu esi lasījusi Sniega laika piezīmes? izcila grāmata, manuprāt, tiesa, nezinu, vai tas ir meinstrīms. Paisumu vēl nelasīju. Bankovskis kļūst arvien interesantāks. Nila Saksa grāmatā ir vairāki ļoti labi stāsti. Un tas ir pie tā, ka es diemžēl lasu maz, bet ne uzskatu dēļ.
Kālaitopieklājīgipasaka.
Es kā reiz nopirku Bankovska "Skolu", jo atcerējos prozas lasījumus, kuros man ļoti patika stāsti no šīs grāmatas.
Pēc tam, kad biju izlasījusi divas trešdaļas, tapa šis ieraksts, tagad apdomāju, vai tiešām vēlos lasīt trešo trešdaļu, kas, pēc atsauksmēm spriežot, sūkā vairāk nekā pirmās divas.
Sūds par pasaules mērogu un citiem vipendroniem. Pietrūkst elementāras cieņas pret lasītāju, Bankovska gadījumā pietiktu ar vienu jēdzīgu redaktoru (ja pats nemāk), kas izsvītrotu 30 teikumus (un piespiestu viņu tomēr ielikt 30 komatus, neskatoties uz māksliniecisko "kļūdu labojumu"), un grāmata kļūtu divreiz labāka. Ja tas tā nav noticis, mana pirmā doma ir, ka Bankovskis jūtas tik kruts, ka lasītāji tāpat jau nopirks viņa grāmatiņu, pofig, ka nav pielikts vēl vienas dienas darbs.
Es, protams, varu izlasīt "Sniega laika piezīmes", un okei, es izlasīšu Nila Saksa grāmatiņu, bet zinies, es labāk nonāku pie atbildes uz fundamentālo jautājumu "ko man darīt, ja mani tā grāmata izbesī no panckām ārā" PIRMS grāmatas lasīšanas, nevis tad, kad es esmu grāmatas vidū, nosmīdinājusi cilvēkus ar izciliem citātiem no tās, sacerējusi ļoti indīgu bloga ierakstu un tikai tad aptveru, ka es tak ņirgājos par latviešu literatūru, māmuliņu.
es laikam to vienaldzīgāk uztveru vai kaut kā tā. mani nekad neviena grāmata neizbesī līdz indīgiem bloga ierakstiem. pieņemu ikvienu tekstu tādu, kāds tas ir. un tad vai nu šis teksts man kaut ko dod, vai arī ne.
Nu, ja man būtu pofiK, tad es pilnīgi noteikti nelasītu neko no latviešu prozas, ever, jo vilšanās procents ir pārāk augsts. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}