Man laikam vairāk vai mazāk vienalga, bet tas drusciņ..hm.. kaitina, vai. Katrā ziņā es pati agrāk (pirms gadiem pieciem) apskaudu diezgan krietni, tad tagad saprotu, ka pārsvarā viņiem bija kaut kas, ko man ļoti gribējās pašai sevī attīstīt, tb, es apskaudu nevis mantisko stāvokli vai ģimenisko fasādi, bet to iekšejo īpašību kopumu, kas viņiem bija ļāvis to sasniegt - un kad tu to pats sevī attīsti, vairs neskauž. Bet man, protams likās, ka "man skauž ka viņam skaista māja". Īstenībā man skauda tas, kas viņam pietiek uzņēmības paņemt kredītu, atrast vietu, uzbūvēt māju, kopt to visu, un pie tam vēl izskatīties visai apmierinātam :)

(Reply to this) (Thread)

Jā, kautkātā.
Faktiski man šķiet, ka tik ilgi, kamēr tu apskaud citu, tev nav laika pašam attīstīties un īsti nav arī motivācijas, jo zemapziņā tak tu nojaut, ka varbūt smukā māja patiesībā ir baigā jebļa ar hipotekāro, apsildīšanu, uzturēšanu, šrubēšanu un ko tur vēl ne. Visa saldā apdalītības sajūta pazūd :D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, vai varbūt sasaluma periods, kad dažādu iemeslu dēļ nevar neko īsti izdarīt savai attīstībai, nav spēka, motivācijas utml. Un tad visu atlikušo enerģiju ziedo apskaušanai :D bet tas vismaz palīdz sajust, ko pats gribi..

(Reply to this) (Parent)